būkšķis2
būkšķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | būkšķis | būkšķi |
| Ģen. | būkšķa | būkšķu |
| Dat. | būkšķim | būkšķiem |
| Akuz. | būkšķi | būkšķus |
| Lok. | būkšķī | būkšķos |
1.Dīkdienis, slaists.
2.Vīzdegunis, okšķeris, nederīgs subjekts.
Avoti: LivP
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Izbiedēts no būkšķa Baltijas jūrā, Ronis saplēsa Auguļa austos tīklus.
- Atskanējis pamatīgs būkšķis, un tramvajs tālāk vairs nav spējis doties.
- Uz grants bedrainā drebeļa viss noamortizējās bez klaudzieniem un asiem būkšķiem.
- Strupus būkšķus, kas šķitās kā pret dobu koku sista dzelzs.
- Kuģa tilpnē atskanēja būkšķis, un no lūkas pacēlās putekļu mākonis.