būkšķēt
būkšķēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | būkšķu | būkšķam | būkšķēju | būkšķējām | būkšķēšu | būkšķēsim |
| 2. pers. | būkšķi | būkšķat | būkšķēji | būkšķējāt | būkšķēsi | būkšķēsiet, būkšķēsit |
| 3. pers. | būkšķ | būkšķēja | būkšķēs | |||
Pavēles izteiksme: būkšķi (vsk. 2. pers.), būkšķiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: būkšķot (tag.), būkšķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: būkšķētu
Vajadzības izteiksme: jābūkšķ
1.Radīt dobju, apslāpētu troksni (par ko pasmagu, kas atsitas pret ko); atskanēt šādam troksnim.
1.1.Dunēt (par artilērijas ieročiem).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Madara saklausa viņa kājas būkšķam pa citām laivām.
- Pagalmā kaut kas būkšķēja, kāds iekliedzās un sauca viņa vārdu.
- Tā atbild: “ Gan šeit būkšķ, gan mājās.”
- Bet pret ribām atkal un atkal būkšķēja Uzticamā kāja, liekot viņai klepot un drebēt.
- Kaut kas dobji būkšķēja blakus istabā.