būkšķināt
būkšķināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | būkšķinu | būkšķinām | būkšķināju | būkšķinājām | būkšķināšu | būkšķināsim |
| 2. pers. | būkšķini | būkšķināt | būkšķināji | būkšķinājāt | būkšķināsi | būkšķināsiet, būkšķināsit |
| 3. pers. | būkšķina | būkšķināja | būkšķinās | |||
Pavēles izteiksme: būkšķini (vsk. 2. pers.), būkšķiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: būkšķinot (tag.), būkšķināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: būkšķinātu
Vajadzības izteiksme: jābūkšķina
būšķināt apvidvārds[EH ]
1.Panākt, būt par cēloni, ka vairākkārt (kas) būkšķ.
1.1.intransitīvs
1.2.intransitīvs Darboties ar dobju troksni (piemēram, par motoriem, artilērijas ieročiem); būkšķēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sākumskolas skolēnu tikšanās ar dzejnieku Uldi Ausekli Kamēr āboli dārzā vēl būkšķina...
- Malkasveci jau labu brīdi nedzirdēja būkšķinām.
- Kamēr āboli dārzā būkšķina...
- Bet tagad pilsēta bija dzīva un apdullināja ar savām skaņām – ar zirgu pakavu un zābaku papēžiem piekalto pakaviņu klaudzoņu pret bruģi, ar gājēju un tirgotāju lamām un saucieniem, ar zvanu dimdēšanu, ar vēja būkšķinātu logu un slēģu rībieniem; viss čīkstēja, tikšķēja, žvadzēja, un no smaržām varēja sareibt galva.
- Nē, būkšķinās istabā, kur albums.