austriņš
austriņš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | austriņš | austriņi |
| Ģen. | austriņa | austriņu |
| Dat. | austriņam | austriņiem |
| Akuz. | austriņu | austriņus |
| Lok. | austriņā | austriņos |
1.Dem. → austrenis.
2.novecojis Austrumu vējš.
Avoti: KV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- pie otrām antons austriņš
- Tādus atvasinājumus kā austriņš ‘saullēkts’, vakariņš ‘vakariņas’, kaimiņš uzskata par substantivētiem adjektīviem ( Saule-Sleine 1955, 93), kas būtībā nebūtu ietilpināmi deminutīvos, tā ka, iespējams, te var runāt par afiksālu homonīmiju ( SauleSleine 1955, 96).
- Pārveidojot formas ar - inis, ir radušās formas ar - iņš, blakus vienskaitļa ģenitīva formai ar - iņa ( no nominatīva ar - inis) radās jauna nominatīva forma ar - iņš, kam savukārt blakus sieviešu dzimtes nominatīvs ar - iņa ( - ine vietā), piemēram, austriņš, vakariņš, kaimiņš ( Endzelīns 1951, 313).
- Tu staigā viss aplipis ar mazām durvīm pie vienām akurāters priecīgi smaidīdams pīpo pie otrām antons austriņš kā saule lēkā tu smejies izejot pa savām blīkšķošajām durvīm gribu tevi satikt uz lieveņa kur pumpuri plaukst zvanupogu vietā