atmīt1
atmīt [atmĩt] 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atminu | atminam | atminu | atminām | atmīšu | atmīsim |
| 2. pers. | atmin | atminat | atmini | atmināt | atmīsi | atmīsiet, atmīsit |
| 3. pers. | atmin | atmina | atmīs | |||
Pavēles izteiksme: atmin (vsk. 2. pers.), atminiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atminot (tag.), atmīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atmītu
Vajadzības izteiksme: jāatmin
1.Daudz staigājot, padarīt sāpīgas (kājas, nagus); atspaidīt.
2.apvidvārds Mīt no pretējās puses aužamo stāvu paminu, lai veidotos acains auduma raksts.
Avoti: LLVV, KiV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un, ja atmin, tad spēlētājs uzsāk olu kauju.
- Esam kā rēbuss, kas pašiem vien ir jāatmin.
- Dalībniekiem bija jāatmin pagasti, man tas bija grūti.
- Īstenībā viņai mīklas riebjas, jo viņa nevienu neatmin.
- Šo laika posmu viņš atmin, ka tad nav bijis naudas pat sabiedriskajam transportam.