atmīt2
atmīt [atmît] 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; lieto: retiLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atmiju | atmijam | atmiju | atmijām | atmīšu | atmīsim |
| 2. pers. | atmij | atmijat | atmiji | atmijāt | atmīsi | atmīsiet, atmīsit |
| 3. pers. | atmij | atmija | atmīs | |||
Pavēles izteiksme: atmij (vsk. 2. pers.), atmijiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atmijot (tag.), atmīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atmītu
Vajadzības izteiksme: jāatmij
Mijot atgūt savā īpašumā (ko iepriekš aizmītu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un, ja atmin, tad spēlētājs uzsāk olu kauju.
- Esam kā rēbuss, kas pašiem vien ir jāatmin.
- Dalībniekiem bija jāatmin pagasti, man tas bija grūti.
- Īstenībā viņai mīklas riebjas, jo viņa nevienu neatmin.
- Šo laika posmu viņš atmin, ka tad nav bijis naudas pat sabiedriskajam transportam.