atšņākt
atšņākt 1. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atšņācu | atšņācam | atšņācu | atšņācām | atšņākšu | atšņāksim |
| 2. pers. | atšņāc | atšņācat | atšņāci | atšņācāt | atšņāksi | atšņāksiet, atšņāksit |
| 3. pers. | atšņāc | atšņāca | atšņāks | |||
Pavēles izteiksme: atšņāc (vsk. 2. pers.), atšņāciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atšņācot (tag.), atšņākšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atšņāktu
Vajadzības izteiksme: jāatšņāc
1.intransitīvs Reaģēt (uz ko) ar šņācienu.
2.transitīvs Ar dusmām, aplāpētā balsī atbildēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – Tss, – es atšņācu.
- – Jā, – atšņāc Madara.
- Kāpēc tu vienmēr mani pamāci, atšņācu pretī.
- Man viņa bijusi nebijusi, – es atšņācu.
- – Kuš, nemaisies, – atšņāc Alfrēds, jo tieši tobrīd viņš ir sagatavojies smieties par anekdoti, ko stāsta Kārlis, un negrib palaist joku garām.