apremdēt
Lietojuma biežums :
apremdēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | apremdēju | apremdējam | apremdēju | apremdējām | apremdēšu | apremdēsim |
| 2. pers. | apremdē | apremdējat | apremdēji | apremdējāt | apremdēsi | apremdēsiet, apremdēsit |
| 3. pers. | apremdē | apremdēja | apremdēs | |||
Pavēles izteiksme: apremdē (vsk. 2. pers.), apremdējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: apremdējot (tag.), apremdēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apremdētu
Vajadzības izteiksme: jāapremdē
1.Apremdināt1.
2.Apremdināt2.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- [..] Jums tas lielais Keizera ceļš nav liels gan jūsu laipnīgu sirdi apremdēt; jūs tad vien paši par laimīgiem turieties – kad jūs savus vājus arējus laimīgus padarīt variet.
- Tieši tāpat, kā var savaldīt neiegrožotās vēlmes, ir iespējams arī apremdēt vētrainu aizraušanos ar grāmatām, liedzot savai dvēselei tās baudas, ko mums sola aug stās domas par šādām zinībām.
- Tāpēc savas dienas viņš vadīja, jādelēdams apkārt un paukodamies ar zobencīņas skolotāju, vakarus – viesodamies tai vai citā dižciltīgā namā vai mājās glāstīdams vīna glāzes kājiņu, bet naktis – viņas apskāvienos, meklēdams aizmiršanos no pagātnes šausmām un tagadnes tukšuma; un bieži viņš pa miegam runāja nesaprotamas lietas vai kunkstēja kā sāpēs, uzmodinādams Uršuli, kam asinis stinga dzīslās, dzirdot, kā ārā laužas viņā trakojošie tumsas dēmoni, ko apremdēt nespēja ne viņas glāsti, ne bezspēcīgie mēģinājumi viņu modināt, un tā tas turpinājās līdz pašam rītam, līdz nākamajai dienai, kuru atkal par katru cenu vajadzēja aizpildīt ar sadomātām izklaidēm, lai tā nelīdzinātos iepriekšējai.
- Viņa ciešāk apskauj sevi stīviem pirkstiem, nodur galvu, klusi šņukstēdama grozās pa gultu, nekas nav noticis, drīz vien pārgurums visu šo nemieru apremdēs, bet, ja tas nebūs iespējams, jo es ietiepīgi centīšos sagrābt nabaga Mariju, kas pūlas apvaldīt asaras, ja spiedīšu viņu domāt, viņš ir tālu prom, es esmu šeit, abi divi vientuļi, tad viņai vairs nebūs citas iespējas, viņa raudās, un pēc tam rokas slīdēs pa auksto augumu, mānīs viņu, nemaz neņemot talkā atmiņas, izslēgs viņu ātri, lietišķi, bez vārdiem un bez sejām; viņa jau nopūšas, jau ir mierīga, viņa grib tikai ātrāk aizmigt.
- Godātais Ārons Gordons ielēja abiem vēl pa glāzītei, lechaim, – tīri ārstnieciskos nolūkos, jo šos murgus taču vajadzēja kaut kā apremdēt, lai gan tādas runas par dzīvi, kas paskrien gar acīm, šo nemainīgo simptomu, viņš jau ne reizi vien bija dzirdējis no tiem, kas pabijuši uz nāves sliekšņa, un tas bija viens no neizskaidrojamiem gadījumiem, taču šonakt viņš bija pārāk noguris, lai iedziļinātos, un bija skaidrs, ka nakts būs gara, jo, kā rādījās, Bironta kungam šonakt atkal nebija kur iet, un Ārons Gordons klusībā nodomāja, ka vajadzētu pasākt ņemt naudu par šo nebeidzamo pacientu stāstu uzklausīšanu, jo tas taču arī ir darbs un nebūt ne vieglāks par viņu miesas ārstēšanu.