aprecēt
aprecēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aprecu | aprecam | aprecēju | aprecējām | aprecēšu | aprecēsim |
| 2. pers. | apreci | aprecat | aprecēji | aprecējāt | aprecēsi | aprecēsiet, aprecēsit |
| 3. pers. | aprec | aprecēja | aprecēs | |||
Pavēles izteiksme: apreci (vsk. 2. pers.), apreciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aprecot (tag.), aprecēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aprecētu
Vajadzības izteiksme: jāaprec
Mazliet sarecēt, sabiezēt (parasti no ārpuses, visapkārt).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Darot sievietes darbus, Ēriks nonāca pie atziņas, ka varētu būt pienācis laiks mīļoto aprecēt.
- Tas atzina Edgaru II par vienīgo likumīgo Anglijas karali un 1069. gadā aprecēja Edgara māsu Margaritu).
- Abiem patīk ceļot, tādēļ pirms pāris mēnešiem viņi aizbrauca uz Čehiju, lai pa kluso aprecētos Prāgas vecpilsētas.
- 1921. gadā Viljams Boings aprecēja Bērtu Mariju Poteri Pašhali ( Bertha Marie Potter Paschall ) ( 1891-1977).
- Mušas rāpoja pa saplosītajām nāsīm, sadēja oliņas cauršautajā acu dobulī, kas bija aprecējis ar brūnām, sakaltušām asinīm.