apraust
apraust 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | apraušu | apraušam | aprausu | aprausām | aprausīšu | aprausīsim |
| 2. pers. | apraus | apraušat | aprausi | aprausāt | aprausīsi | aprausīsiet, aprausīsit |
| 3. pers. | aprauš | aprausa | aprausīs | |||
Pavēles izteiksme: apraus (vsk. 2. pers.), aprausiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: apraušot (tag.), aprausīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apraustu
Vajadzības izteiksme: jāaprauš
1.Raušot apklāt, apsegt (ar ko).
Stabili vārdu savienojumiApraust uguni.
- Apraust uguni kolokācija — apraust ar pelniem kvēlojošas ogles tā, lai no tām vēlāk varētu iekurt uguni
1.1.Raušot (ko), apbērt (ap ko, kam apkārt).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pēc tam maigi aprausa ar zemi un sāka gaidīt, kas būs tālāk.
- Augsnē izrok spaiņa lieluma bedri, liek tajā iekšā spaini un aprauš to ar zemi.
- Kur maija pirmajās dienās izdevies iestādīt iepriekš izdiedzētus agros kartupeļus, tos droši vien jau var apraust un aprušināt.
- Paturēsim to paši, pārdosim paši savu labību un mēģināsim atkal iegūt mūsu labo slavu, kuru mums tagad aprausuši starptirgotāji.
- Tāds bija tētim, kurš vienmēr teica, ka netaisās kašņāt telefonu ar pirkstu kā suns, kurš pēc nokārtošanās vienmēr savu čuru un kaku aprauš ar smiltīm.