aprāt
aprāt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aprāju | aprājam | aprāju | aprājām | aprāšu | aprāsim |
| 2. pers. | aprāj | aprājat | aprāji | aprājāt | aprāsi | aprāsiet, aprāsit |
| 3. pers. | aprāj | aprāja | aprās | |||
Pavēles izteiksme: aprāj (vsk. 2. pers.), aprājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aprājot (tag.), aprāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aprātu
Vajadzības izteiksme: jāaprāj
Rājot apsaukt, apklusināt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Martas nemiers, ko radīja aprāts, lēnām pārvērtās pieaugošās šausmās.
- Aprāju pati sevi — ko gan citi nodomās par mani?!
- Grasos jau Dāvi aprāt, kad ieraugu kaut ko interesantu.
- – Neņem no tiem saliktajiem, – Kaža viņu aprāja.
- Buks Maligans paliecās uz Stīvena pusi un rupji viņu aprāja: