apkust1
apkust 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | apkūstu | apkūstam | apkusu | apkusām | apkusīšu | apkusīsim |
| 2. pers. | apkūsti | apkūstat | apkusi | apkusāt | apkusīsi | apkusīsiet, apkusīsit |
| 3. pers. | apkūst | apkusa | apkusīs | |||
Pavēles izteiksme: apkūsti (vsk. 2. pers.), apkūstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: apkūstot (tag.), apkusīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: apkustu
Vajadzības izteiksme: jāapkūst
Atkust, nokust (visapkārt vai vietumis).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- apkūst sveces melnē burti balo kauli
- Pielēca stāvus, apgāza glāzi ar ledu, no kuras izslīdēja apkusušas drumstalas, un es redzēju viņu skrienam kā lēnā kadrā.
- Mainīgas temperatūras ietekmē, sniegpārslai pārvietojoties mākonī augšup, lejup, brīžam tā apkūst, brīžam no jauna apsalst, tādejādi veidojas daudzveidīgas formas.
- Dabā mullīts sastopams reti un pirmo reizi tika aprakstīts 1924. gadā, kad tika atrasts kvartāra perioda vulkānisko iežu apkusušajos mālainajos ieslēgumos uz Mall salas ( Isle of Mull) Skotijā, no kuras ieguvi savu nosaukumu – " Mullīts" [2, 21, 44, 128].
- Viņa raudāja, līdz apkusušajām svecēm atlika degt vien pirksta tiesu, viņa raudāja, līdz izsīka asaras un atlika tikai viens – apņēmība palikt tai, par ko viņa ir piedzimusi, Kotoviču Onai Kotrīnai, un kļūt par to, ko viņai lēmis liktenis, – par Norvaišieni, Milkantu kundzi, un tam, viņa nolēma, vajadzīgs pavisam maz – sakopot sava pašlepnuma pašķīdušās atliekas un noturēties savā kārtā; tāpēc viņa apņēmās turpmāk saieties tikai ar savas cilmes ļaudīm un jau zināja, kā rīkosies.