alutiņš
alutiņš [alutìņš] vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; tikai formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | alutiņš | — |
| Ģen. | alutiņa | — |
| Dat. | alutiņam | — |
| Akuz. | alutiņu | — |
| Lok. | alutiņā | — |
Dem. → alus.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – Alutiņš šovakar izskatās brangi, – es gandrīz nedzirdami izdvesu.
- Ēd, puisīti, treknu gaļu, uzdzer saldu alutiņu!
- Marinētu siļķi Edgaram pirmoreiz nācās baudīt pēc ciemošanās pie alutiņa dzērājiem.
- Desiņu ar kāpostiem, klāt alutiņu, veco brāli!