aizvirmot
aizvirmot 2. konjugācijas darbības vārds; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizvirmoju | aizvirmojam | aizvirmoju | aizvirmojām | aizvirmošu | aizvirmosim |
| 2. pers. | aizvirmo | aizvirmojat | aizvirmoji | aizvirmojāt | aizvirmosi | aizvirmosiet, aizvirmosit |
| 3. pers. | aizvirmo | aizvirmoja | aizvirmos | |||
Pavēles izteiksme: aizvirmo (vsk. 2. pers.), aizvirmojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizvirmojot (tag.), aizvirmošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizvirmotu
Vajadzības izteiksme: jāaizvirmo
2.poētiska stilistiskā nokrāsa, transitīvs; lieto: reti Aizputināt, noklāt ar sniegu, ledu.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un sapnis aizvirmo kā mīlā neizstaigāts mūžs.
- Te kāda ēna laternu gaismā aizvirmo garām pa ielu, plēves, ar kurām nodalīta āra kafejnīca, noviz kā stalaktīti alā, kas sākuši kust.
- Bet, no otras puses, joslas savienojas diagonāli, un to plašās līnijas aizvirmo milzīgos, slīpos optisku šausmu viļņos kā līganu jūraszāļu milzums pilnā plaukumā.
- Te klusumu pārrāva krītoša strauta čaloņa; te kaut kur tālumā atskanēja garš, dobjš un vienmuļš māviens vai nez no kurienes uz nez kurieni aizvirmoja kazas drebelīgais blējiens.
- Kāds jauneklis klīda pa sava dzimtā lauku nostūra pļavām un mežiem; viņš čukstēja savas sirds noslēpumus meitenei, ar kuru bija saderinājies, un, tā kā šie noslēpumi nebija pārlieku dziļi, viņa smējās, un viņas smiekli aizvirmoja koku galotnēs.