aizgurkstēt
aizgurkstēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizgurkstu | aizgurkstam | aizgurkstēju | aizgurkstējām | aizgurkstēšu | aizgurkstēsim |
| 2. pers. | aizgurksti | aizgurkstat | aizgurkstēji | aizgurkstējāt | aizgurkstēsi | aizgurkstēsiet, aizgurkstēsit |
| 3. pers. | aizgurkst | aizgurkstēja | aizgurkstēs | |||
Pavēles izteiksme: aizgurksti (vsk. 2. pers.), aizgurkstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizgurkstot (tag.), aizgurkstēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizgurkstētu
Vajadzības izteiksme: jāaizgurkst
Gurkstot attālināties.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tad viņš parasti klusi apsēdās uz gultas maliņas un dažus mirkļus vilcinājās, lai uzsūktu sevī Viļņas nakts nemainību – krāsnī rūcošo uguni, tumšās ielas baltā sniega atspīdumus uz istabas sienām, kurus reizēm sakustināja kāda nests gaismeklis vai vientuļa gājēja zvalstīgā ēna, tupelēm aizgurkstot, un aizvien tās pašas skaņas – atsevišķus tāla zvana dimdienus, aizsmakušu ielas sarga uzsaucienu, kad tas pārņem maiņu, vai šim saucienam līdzīgu vārnas ieķērkšanos spelgonī.