aizgludināt
Lietojuma biežums :
aizgludināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvs; lieto: reti
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizgludinu | aizgludinām | aizgludināju | aizgludinājām | aizgludināšu | aizgludināsim |
| 2. pers. | aizgludini | aizgludināt | aizgludināji | aizgludinājāt | aizgludināsi | aizgludināsiet, aizgludināsit |
| 3. pers. | aizgludina | aizgludināja | aizgludinās | |||
Pavēles izteiksme: aizgludini (vsk. 2. pers.), aizgludiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizgludinot (tag.), aizgludināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizgludinātu
Vajadzības izteiksme: jāaizgludina
Gludinot, līdzinot aizpildīt (nelielus iedobumus, bedrītes u. tml.).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Jebkuru ļaunumu iespējams iznīcināt, tomēr tas pamet savas neizdeldējamās zīmes un rētas, kuras nespēj aizgludināt nekāda labestība.
- Un viņš tīksminājās klusēdams, gribēdams paildzināt šo mirkli, caur kuru uz viņu tagad runāja pati mūžība, un tāpēc viņa skatiens klejoja pa Elžbietas aprisēm mēness gaismā, un viņš dzēra šo mirkli kā nemirstīguma nektāru un skatījās, kā Elžbieta lēnām pagriežas un brien aukstajā ezerā, un tad pats novilka kreklu pār galvu un palika stāvam kails, ar savu vecišķo vēderiņu, sirmām spalvām uz krūtīm un ļenganu sēžamvietu, kas nokarājās kā tukši zebenieki, un kādreizējo spēku zaudējušām, dzīslotām kājām brida viņai nopakaļ, un, panācis viņu ezera ūdeņos, kas nemaz nebija tik auksti, kā varētu domāt, apskāva un pagrieza pret sevi, un viņi abi ilgi skatījās viens otrā, divi novecojuši cilvēki - vīrietis un sieviete ezerā, zem zvaigžņotām debesīm, kurās gluži kā pirms pasaules gala lija zvaigznes, un mēnesnīca žēlsirdīgi bija aizgludinājusi viņu abu grumbas, taču ne laikam, ne vecumam šeit tagad nebija nozīmes, jo viņi abi saprata, ka mīlēt nekad nav par vēlu, un ar žēlastīgi augšup ceļošo ūdeņu palīdzību viņi mīlējās tā, kā vēl nekad savā mūžā nebija mīlējušies, un glāstīja viens otru tā, kā vēl nekad nebija mēģinājuši, ieklīzdami tādās visslepenākajās savu veco augumu nostūros, par kuru esamību visus divdesmit laulības gadus nebija pat nojautuši, un tāpēc, kad jau šķita, ka ezers tūliņ izkāps no krastiem, bet mēness atkabināsies no debesīm un iekritīs ezerā,