aizause
Lietojuma biežums :
aizause sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds
LocīšanaLocīšana
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | aizause | aizauses |
Ģen. | aizauses | aizaušu |
Dat. | aizausei | aizausēm |
Akuz. | aizausi | aizauses |
Lok. | aizausē | aizausēs |
1.Vieta aiz auss.
2.Vieta starp ārējo un iekšējo krāsmuti, krāsns priekšdaļas sānos.
Avoti: LLVV, LE
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Čoms ar kāju kasīja aizausi, likdams saprast, ka iespējamas arī citas domas.
- Turpat upmalā, galvā uzlicis mutautiņu ar stūros iesietiem mezgliem, pie izstaipītajiem bikšu ceļgaliem plaukstas aši noslaucījis, Papiņš izvilka no aizauses mazu ķīmisko zīmuli un kādu brīdi klusītēm šņākuļoja.
- Ziemsvētku vakariņu laikā noskaidrojās, ka vienīgā Norvaišu dzimtas mantiniece mājās ir pārnesusi ko vairāk par vietējo izloksni – pat skaitot īso pateicības lūgšanu, viņa nespēja noturēt rociņas mierīgi saņemtas kopā, jo tām nikni un izmisīgi vajadzēja kasīt aizauses, kur, kā izrādījās, bija ieviesušies neskaitāmi, sīki, gandrīz neredzami iemītnieki, kuru blēdīgo uzbrukumu dižcilšu kārtai zem kundziskajām mežģīņu aubēm nebija pamanījusi nedz nedēļās iegūlusī Paļute, nedz nabaga Kasjule, uz kuras pleciem balstījās visa mājas saimniecība.
- Pat Jonam Kareivim viņa atdāvināja šo to no vecā kunga drānām, jo tagad vairs nespēja skatīties, kā viņš sēžas pie galda savā apspurušajā medību ietērpā, kas likās salasīts no kritušajiem kaujaslaukā, un viņš, brīdi nīgri vaibstījies, tomēr sāka ģērbties rūpīgāk, un pat tēvs Ignacs tais dienās, kad viesojās muižā, uzspļāvis ķemmei, cītīgāk pārsukāja savas sirmās šķieznas pāri plikajam paurim, šķērsām no kreisās auss uz labo aizausi, lai gan vēl nesen šīs šķidrās vecuma bārkstis visbiežāk smieklīgi nokarājās garīgajam tēvam uz pleca.
- Jonelis varēja stundām vērot, kā no vēsākas vēja pūsmas Uršules roku pārklāj zosāda un uz tās gluži kā kviešu lauks saslejas zeltainas spalviņas, un sapņot, cik brīnišķīgi būtu pārvērsties par kādu mazu blusiņu vai sīksīku utīti un nesodītam, neredzamam aizrāpot pa to zelta kviešu lauku uz dilba – kur nu uz dilba – , rāpties augstāk pa elkoni līdz plecam, apmeklēt viņas smaržīgo aizausi, pa balto kaklu un zilgano, caur ādu tik tikko samanāmo dzīsliņas upi nolaisties lejā, izgriezumā, uzkāpt abu krūšu kalnos un atpūsties to sārtajās virsotnēs, un tad doties tālāk – lejup, uz melniem mežiem apaugušo kājstarpi, kur pašā vidū veras reibinošs bezdibenis, no kura atpakaļceļa viņam vairs nebūtu...