aizauļot
aizauļot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizauļoju | aizauļojam | aizauļoju | aizauļojām | aizauļošu | aizauļosim |
| 2. pers. | aizauļo | aizauļojat | aizauļoji | aizauļojāt | aizauļosi | aizauļosiet, aizauļosit |
| 3. pers. | aizauļo | aizauļoja | aizauļos | |||
Pavēles izteiksme: aizauļo (vsk. 2. pers.), aizauļojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizauļojot (tag.), aizauļošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizauļotu
Vajadzības izteiksme: jāaizauļo
1.Auļojot attālināties.
1.2.Auļojot nokļūt (kur, pie kā, līdz kādai vietai u. tml.).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Suģba, palikusi bez vadības, aizauļo sānis ar tukšo pajūgu.
- apsolīja zirgs, uzreiz aizauļoja uz upīti un iemetās tajā līdz kaklam.
- Tik skaļi, ka piramīdas pakājē snaudošie kamieļi pietrūkās kājās un aizauļoja tuksnesī.
- Tad vecais hercogs Mežrags lika savam kalpam taurēt medību signālu un jātnieki aizauļoja.
- Bez sveiciena klusēdams pasniedz viņai ugunīgi košu rožu pušķi, uzlec zirgā un aizauļo.