Paplašinātā meklēšana
Meklējam zilbe.
Atrasts vārdos (3):
Atrasts vārdu savienojumos (18):
Atrasts skaidrojumos (130):
- dibrachs Antīka divzilbīga pantpēda, kurā abas zilbes īsas; tas pats, kas pirrichijs.
- amfibrachs Antīka trīszilbīga pantpēda, kur 1. un 3. zilbe ir īsa (viegla), bet 2. gara (smaga).
- bakhijs Antīkajā vārsmošanā - pēda, kas sastāv no vienas īsas zilbes un divām garām zilbēm.
- antibakhijs Antīkajā vārsmošanas sistēmā - pēda, kas sastāv no divām garām zilbēm un vienas īsas zilbes.
- uzsvērta runas vienība ar intensitāti (retāk - pamattoņa frekvenci, ilgumu) izcelta valodas vienība (skaņa, zilbe, vārds).
- hiperdaktiliska atskaņa atskaņa, kurā uzsvērta ceturtā un vēl tālāka zilbe no rindas beigām.
- silbe Balsiens, skaņu sakopojums, ko ar vienu mutes atplētumu var izrunāt; zilbe.
- joniskais pantmērs četrzilbju pēda, kurā abas pirmās vai abas beidzamās zilbes garas un abas pārējās īsas.
- gravis dažās valodās šo zīmi lieto arī citu zilbes intonāciju apzīmēšanai, kā arī uzsvara apzīmēšanai virs īsā patskaņa.
- gravis diakritiska zīme ( ` ), ko latviešu tradicionālajā fonētiskajā transkripcijā lieto krītošās zilbes intonācijas apzīmēšanai virs burta.
- akūts Diakritiska zīme ('), ar ko apzīmē akcentu, zilbes intonāciju vai noteiktu izrunas veidu.
- cirkumflekss Diakritiska zīme (\~ vai \^), ar ko parasti apzīmē zilbes intonāciju.
- ditrochajs Divkāršs trochajs, antīkā pantmērā četrbalsienu pēda, kam 1. un 3. zilbe gara, 2. un 4. īsa.
- īsts divskanis divskanis, kura abi komponenti veido zilbes kodolu; latviešu literārajā valodā tādi ir visi divskaņi.
- īss divskanis divskanis, kura abi komponenti veido zilbes kodolu; latviešu literārajā valodā visi divskaņi ir īsie divskaņi.
- skandēšana Dzejas lasīšanas veids, ar balsi pasvītrojot uzsvērtās vai garās zilbes.
- klauzula Dzejas rindas beigu zilbes, sākot ar pēdējo uzsvērto zilbi.
- sillabizācija Dziedāšana, kur katrai notij atbilst viena zilbe.
- meditatīvie dziedājumi dziedāšanas veids, kurā daudzas zilbes tiek izdziedātas uz vienas nots vai arī tiek atkārtota īsa muzikāla frāze.
- trallis Dziedātas melodijas, dziesmas elements, ko veido, atkārtojot noteiktas zilbes.
- trallināt Dziedot radīt dzidras skaņas, parasti, atkārtojot zilbes "tra", "la", arī jautri dziedāt.
- prosodija Fonētisko parādību kopums - skaņu frekvences, ilguma, intensitātes, spektra maiņas, kas veido zilbes, vārdus, sintagmas, teikumus u. tml.
- zilbju raksts fonētisks raksts, kurā grafiskā zīme ir zilbes apzīmējums.
- zilbes ritms fonoloģijā - zilbes daļa, ko veido zilbes kodols un zilbes beigas.
- fonotaktika Fonoloģijas apakšnozare, kurā pēta, kā konkrētās valodas fonēmas vai citas fonoloģiskās vienības var savienot, lai veidotu zilbes un vārdus ar pieļaujamajām līdzskaņu kopām; kāda vokāļu un konsonantu secība ir iespējama konkrētajā valodā un kādās pozīcijās vārdos un zilbēs šīs skaņu kopas un secība var būt.
- skeleta rindas teorija fonoloģijas teorija, kurā par pamatu izmantota līdzskaņu jeb konsonantu ( C ) un vokāļu ( V ) pozīciju secība zilbes struktūrā; CV teorija.
- CV teorija fonoloģijas teorija, kurā par pamatu izmantota līdzskaņu jeb konsonantu ( C ) un vokāļu ( V ) pozīciju secība zilbes struktūrā; skeleta rindas teorija.
- konsonantizēšanās Fonoloģisks process, kurā galazilbes artikulācijas procesā otrais divskaņa komponents, kas to tuvina līdzskanim jeb konsonanatam vai pilnīgi pārvērš par to.
- zilbes robeža (vārdā) iepriekšējās zilbes beigas un nākamās zilbes sākums (vārdā).
- zilbes robeža iepriekšējās zilbes beigas un nākamās zilbes sākums (vārdā).
- mora Īsākā ritma vienība antīkajā versifikācijas sistēmā: laiks, kas nepieciešams īsas zilbes izrunai.
- tralla Jautra dziesma, parasti, atkārtojot zilbes "tra", "la".
- uzsvērums Kādas zilbes, vārda izcelšana runā.
- daktiliskā klauzula klauzula, kuru veido viena uzsvērta un divas neuzsvērtas zilbes.
- sievišķā klauzula klauzula, kuru veido viena uzsvērta un viena neuzsvērta zilbe.
- vīrišķā klauzula klauzula, kuru veido viena uzsvērta zilbe.
- anakrūza Krievu sillabotoniskajā vārsmošanas sistēmā - liekas (t. i., tādas, kas pārsniedz zilbju skaitu pēda) zilbes ritmiskā perioda sākumā.
- nestieptā intonācija krītošā vai lauztā zilbes intonācija (atšķirībā no stieptās intonācijas).
- sasaukt Lasot (parasti mācīšanās procesā), izrunāt (atsevišķas skaņas, zilbes u. tml.), nosaukt (burtus), lai (no tiem) veidotu (piemēram, vārdu, teikumu).
- saukt kopā lasot (parasti mācīšanās procesā), runāt (atsevišķas skaņas, zilbes u. tml.), nosaukt (burtus), lai (no tiem) veidotu (piemēram, vārdu, teikumu).
- maksimālais zilbes sākums lielākais fonoloģiski iespējamais zilbes sākums.
- falekijs Logaēdisks pantmērs, vienpadsmitzilbnieks, kurā īsās zilbes starp garajām izki noteiktā kārtībā, izņemot pēdējo zilbi, kas varēja būt kā īsa, tā gara; nosaukums no sengrieķu Aleksandrijas laikmeta dzejnieka Falekija vārda.
- mjaojao Mjaojao valodas - radniecīgu valodu grupa, kuras ģenealoģiskā piederība nav pilnībā noskaidrota, dažkārt pieskaita pie austroaziātu valodām, tipoloģiski līdzīgas citā dienvidaustrumu Āzijas valodām, maz palīgmorfēmu, stingri noteikta vārdu kārta un zilbes uzbūves likumības, bagātas toņu sistēmas.
- monu-khmeru Monu-khmeru valodas - austroaziātu valodu saimes valodu grupa, valodas ar bagātu vokālismu, lielākai daļai raksturīgas ierobežotas nefinīto zilbju veidošanas iespējas un vienzilbes vārdi, afiksāla vārdu darināšana (prefiksi un infiksi), izolējošas valodas, sintaktiskās attieksmes izteic vārdu kārta un speciāli palīgvārdi.
- suprafikss Morfoloģiska supramorfēma, kas īstenojas vārda vai vārdformas robežās un kas parasti saistīta ar zilbes intonāciju vai vārda uzsvaru vārddarināšanas vai formveidošanas funkcijā; superfikss.
- aitakts Mūzikā un prosodijā skaņa vai zilbe pirms noslēgtas ritmiskas vienības (takts, pēdas).
- konduktstils Mūzikas izpildes stils 14. gs., kas lika vairākbalsīgā kompozīcijā visām balsīm vienāda ilguma notīs soļot no zilbes uz zilbi tekstā.
- paredze Nākamās zilbes iedarbošanās uz iepriekšējo zilbi, nākamās skaņas paredzēšana (nojaušana) iepriekšējās skaņas laikā.
- supramorfēma Nesegmentējama valodas vienība, kurai ir sava nozīme un kuras izpausme var būt zilbe, vārds vai teikums kopā ar suprasegmentālu elementu (intonāciju vai uzsvaru); supermorfēma.
- supermorfēma Nesegmentējama valodas vienība, kurai ir sava nozīme un kuras izpausme var būt zilbe, vārds vai teikums kopā ar suprasegmentālu elementu (intonāciju vai uzsvaru); supramorfēma.
- ceturtais paions paions, kura ceturtā zilbe ir gara.
- otrais paions paions, kura otrā zilbe ir gara.
- pirmais paions paions, kura pirmā zilbe ir gara.
- trešais paions paions, kura trešā zilbe ir gara.
- jambs Pantmērs, kam ir divzilbīga pēda, kurā pēdējā zilbe ir uzsvērta (sillabotoniskajā vārsmošanas sistēmā) vai gara (antīkajā vārsmošanas sistēmā).
- trohajs Pantmērs, kam ir divzilbīga pēda, kurā pirmā zilbe ir uzsvērta (sillabotoniskajā vārsmošanas sistēmā) vai gara (antīkajā vārsmošanas sistēmā).
- anapests Pantmērs, kam ir trīszilbīga pēda, kur pēdējā zilbe ir uzsvērta (sillabotoniskajā vārsmošanas sistēmā) vai gara (antīkajā vārsmošanas sistēmā).
- antidaktils Pantmērs, kam ir trīszilbīga pēda, kur pēdējā zilbe ir uzsvērta (sillabotoniskajā vārsmošanas sistēmā) vai gara (antīkajā vārsmošanas sistēmā).
- amfibrahijs Pantmērs, kam ir trīszilbīga pēda, kur vidējā zilbe ir uzsvērta (sillabotoniskajā vārsmošanas sistēmā) vai gara (antīkajā vārsmošanas sistēmā).
- daktils Pantmērs, kam ir trīszilbīga pēda, kurā pirmā zilbe ir uzsvērta (sillabotoniskajā vārsmošanas sistēmā) vai gara (antīkajā vārsmošanas sistēmā).
- dalīt vārdu zilbēs parādīt zilbes robežas (runā vai rakstos).
- -zaurs Parasti beidzamā zilbe fosilo rāpuļu nosaukumos (dinozaurs u. tml.).
- tanka Piecrindu dzejolis (japāņu dzejā), kura pirmajā un trešajā rindā ir piecas zilbes, bet pārējās rindās - septiņas zilbes; attiecīgās dzejas žanrs.
- pēnultima Priekšpēdējā zilbe.
- paragrāfija Rakstības traucējums, kura gadījumā slimnieks izlaiž burtus, zilbes vai vārdus.
- raustīt valodu runas traucējuma dēļ runāt ar īslaicīgiem pārtraukumiem, atkārtojot skaņas vai zilbes; stostīties.
- stostīties Runas traucējuma dēļ runāt ar īslaicīgiem pārtraukumiem, atkārtojot skaņas vai zilbes.
- heterofāzija runas traucējums, kad vārds, zilbe vai skaņa tiek izrunāta cita vārda, zilbes vai skaņas vietā; heterolalija.
- sillabotonisks Saistīts ar noteikta zilbju skaita ievērošanu dzejas rindā, kur secīgi mijas uzsvērtas un neuzsvērtas zilbes.
- bīdžamantra Sākotnēja skaņa vai zilbe ar daudzām mistiskām un simboliskām nozīmēm, garāku mantru sastāvdaļa.
- kustods Senajās ar roku rakstītajās un iespiestajās grāmatās - lappuses beigās ierakstītais vai iespiestais nākamās lappuses pirmais vārds vai pirmā zilbe; aizstāj kolumnciparu.
- anakrūza Sengrieķu metrikā - zilbes pirms pirmā ritmiskā pacēluma.
- ķīļraksts Seno austrumu tautu raksts (izveidots ap 4. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras) - ķīļveida zīmju sistēma, ar kurām apzīmē vārdus vai zilbes.
- nezilbiska skaņa skaņa, kas nespēj veidot zilbes kodolu.
- zilbiska skaņa Skaņa, kas spēj veidot zilbes kodolu; latviešu valodā zilbiskas skaņas ir patskaņi, divskaņi, skaneņi.
- uzskaņa Skaņas pacēlums (uzsvērtā zilbe pantpēdā).
- zilbiskums Spēja veidot zilbes kodolu.
- superfikss Suprafikss - morfoloģiska supramorfēma, kas īstenojas vārda vai vārdformas robežās un kas parasti saistīta ar zilbes intonāciju vai vārda uzsvaru vārddarināšanas vai formveidošanas funkcijā.
- četrzilbīgs Tāds, kam ir četras zilbes.
- divzilbīgs Tāds, kam ir divas zilbes.
- pieczilbīgs Tāds, kam ir piecas zilbes.
- septiņzilbīgs Tāds, kam ir septiņas zilbes.
- sešzilbīgs Tāds, kam ir sešas zilbes.
- monosillabisks Tāds, kam ir tikai viena zilbe; vienzilbes.
- trīszilbīgs Tāds, kam ir trīs zilbes.
- vairākzilbīgs Tāds, kam ir vairākas zilbes.
- nezilbisks Tāds, kas neveido zilbes centru (par skaņu).
- vienzilbīgs Tāds, kas sastāv no vienas zilbes.
- zilbisks Tāds, kas veido zilbes centru (par valodas skaņām).
- sievišķs Tāds, ko veido divas zilbes, no kurām pirmā ir uzsvērta; sievisks.
- sievisks Tāds, ko veido divas zilbes, no kurām pirmā ir uzsvērta; sievišķs (4).
- vīrišķs Tāds, ko veido viena uzsvērta zilbe; vīrisks.
- vīrisks Tāds, ko veido viena uzsvērta zilbe; vīrišķs (4).
- antibakhs Trīszilbīga antīka pantpēda, pirmās 2 zilbes garas, trešā īsa.
- amfimakrs Trīszilbīga pēda, kas sastāv no divām garām zilbēm un vienas īsas zilbes vidū.
- choreios Trohajs - dzejas metriskā divzilbju pēda ar uzsvaru uz pirmās zilbes; lieto arī līdzīgu ritmiski figūru apzīmējumam mūzikā.
- monosillabiska valoda valoda, kurā ir tikai vienzilbes vārdi.
- tonēma Valodas prosodiskais funkcionālais elements, kas spēj mainīt zilbes vai vārda intonējumu.
- intonēšana Valodas vienības (parasti zilbes) iezīmēšana ar toni (arī intensitāti, ilgumu).
- skaniskā rakstība valodas vienību pieraksta sistēma, kurā ar rakstzīmēm atveido valodas skaniskos elementus - zilbes un skaņas; fonogrāfiskā rakstība.
- fonogrāfiskā rakstība valodas vienību pieraksta sistēma, kurā ar rakstzīmēm atveido valodas skaniskos elementus - zilbes un skaņas; skaniskā rakstība.
- izolējošās valodas valodas, kurās vārdi parasti sastāv no vienas vai vairākām vienzilbes saknēm, kuras var lietot patstāvīgi (piemēram, senā ķīniešu valoda).
- atvērta zilbe vaļēja zilbe.
- jubilācija Vārda pēdējās zilbes ilgstoša, gavilējoša izdziedāšana kristiānisma kulta mūzikā.
- oksotons Vārds ar akcentu uz beidzamās zilbes.
- perispomens Vārds, kam gala zilbe ir uzsvērta ar cirkumfleksu (krītošu intonāciju).
- oksitons Vārds, kam ir uzsvērta gala zilbe (pretstatā vārdiem, kam gala zilbe nav uzsvērta).
- paroksitons Vārds, kam ir uzsvērta otrā zilbe no beigām.
- proparoksitons Vārds, kam ir uzsvērta trešā zilbe no beigām.
- baritons Vārds, kam nav uzsvērta gala zilbe.
- properispomens Vārds, kam otrā zilbe no beigām ir uzsvērta ar cirkumfleksu (krītošu intonāciju).
- vairākzilbju vārds vārds, kuru veido vairāk nekā viena zilbe.
- vienzilbes vārds vārds, kuru veido viena zilbe.
- fonētiskais vārds vārdu savienojums, kurā uzsvērta ir tikai viena zilbe.
- kustode Vecās grāmatās katras lappuses apakšējā malā zem teksta iespiests nākošās lappuses pirmais vārds vai zilbe.
- heterotons Viens no diviem vai vairākiem vienādi rakstāmiem atšķirīgas nozīmes vienas valodas vārdiem ar dažādu zilbes intonāciju.
- smagā zilbe zilbe, kas beidzas ar garu patskani, divskani, vienu vai vairākiem līdzskaņiem.
- vieglā zilbe zilbe, kas beidzas ar īsu patskani; arī zilbe, kuras ritma daļā ir tikai viena relatīvā laika vienība.
- slēgta zilbe zilbe, kas beidzas ar līdzskani.
- vaļēja zilbe zilbe, kas beidzas ar patskani vai divskani.
- gara zilbe zilbe, kurā ir garš patskanis, divskanis vai diftongisks savienojums.
- īsa zilbe zilbe, kuras centrā ir īss patskanis vai skanenis.
- īsā zilbe zilbe, kuras kodolā nav gara patskaņa, divskaņa vai diftongiska savienojuma.
- garā zilbe zilbe, kuras kodolu veido garš patskanis, divskanis vai diftongisks savienojums.
- zilbes beigas zilbes daļa aiz zilbes kodola.
- zilbes sākums zilbes daļa pirms zilbes kodola.
- zilbes centrs zilbes daļa, kuru izrunājot muskuļu saspriegums sasniedz kulmināciju.
- zilbes kodols zilbes galvenā daļa starp zilbes sākumu un zilbes beigām; latviešu valodā fonoloģiski nozīmīgu zilbes kodolu galvenokārt veido patskanis vai divskanis, retāk - diftongisks savienojums.
- cirkumflekss Zilbes intonācija (zilbes akcents), ko apzīmē ar šo zīmi.
- lauztā intonācija zilbes intonācija, kuras pirmā daļa ir kāpjoša un saspriegta, bet otrā - pēc momentāna balss pārtraukuma nesaspriegta.
zilbe citās vārdnīcās:
MLVV
LLVV