Paplašinātā meklēšana
Meklējam dikt.
Atrasts vārdos (56):
- dikt:1
- dikts:1
- diktai:1
- diktam:1
- diktēt:1
- edikts:1
- diktāts:1
- diktēņš:1
- diktors:1
- indikts:1
- nedikts:1
- padikts:1
- diktamne:1
- adiktīvs:1
- nediktai:1
- nodiktēt:1
- padiktai:1
- padiktēt:1
- pusdikts:1
- sadiktēt:1
- verdikts:1
- vindikta:1
- diktafons:1
- diktatore:1
- diktators:1
- diktatūra:1
- diktētājs:1
- diktiotes:1
- diktofons:1
- benedikts:1
- Benedikts:1
- dikteišens:1
- dikterions:1
- diktiosoma:1
- apodiktika:1
- interdikts:1
- prediktors:1
- diktiokauls:1
- diktiopsija:1
- diktiospora:1
- apodiktisks:1
- benediktīns:1
- eriodiktīns:1
- diktatorisks:1
- diktiokinēze:1
- benediktieši:1
- radiodiktors:1
- Sanbenedikto:1
- diktiokauloze:1
- benediktiners:1
- benediktīnieši:1
- benediktionāls:1
- kontroldiktāts:1
- benediktionārijs:1
- kontradiktorisks:1
- hidrodiktiotomija:1
Vārdu savienojumos nav.
Atrasts skaidrojumos (65):
- ehogrāfija Agrāfijas veids, kura gadījumā slimnieks spēj rakstīt pēc diktāta vai pārrakstīt uzrakstīto, bet nespēj izteikt savas domas rakstveidā.
- Dictyocaulus filaria aitu diktiokauls
- gāzt Ar vardarbību atņemt valdīšanas tiesības, varu, valdošo politisko stāvokli, pārtraukt šķirisko diktatūru.
- nogāzt Ar vardarbību atņemt valdīšanas tiesības, varu, valdošo politisko stāvokli, pārtraukt šķirisko diktatūru.
- Dictamnus albus baltā diktamne
- oksikalorimetrs Benedikta kalorimetrs, kurā uztura kalorisko vērtību noteic, to sadedzinot un aprēķinot izlietotā skābekļa daudzumu.
- maurieši Benediktiešu mūku kongregācija Francijā, iznīcināta franču revolūcijas laikā 1790. g.; veica zinātniskus pētījumus un izdeva rakstus, 1685. g. šajā kongregācijā ietilpa 180 klosteri ar kādiem 1700 mūkiem.
- benediktīnieši Benediktīniešu ordenis – Romas katoļu baznīcas vecākais ordenis; benediktieši.
- benediktīnieši Benediktīnietis.
- benediktionārijs Benediktionāls – katoļu liturģijas grāmata ar svētīšanas formulām.
- badjans Daudzgadīgs lakstaugs ar skaistiem ziediem, satur ēterisko eļļu, kura var radīt apdedzinājumus; to audzē arī kā dekoratīvu augu (sauc arī par diktamni).
- diktēņš Dem. --> dikts 2(2).
- militārā diktatūra diktatūra (valstī), ko realizē viena militārpersona vai militārpersonu grupa
- diktafons Diktējamā mašīna - biroja mašīna cilvēka balss pierakstam un atskaņošanai; diktofons.
- nodiktēt Diktēt un pabeigt diktēt.
- aitu diktiokauls diktiokaulu suga ("Dictyocaulus filaria")
- govju diktiokauls diktiokaulu suga ("Dictyocaulus viviparus")
- Dictyocaulus viviparus govju diktiokauls
- diktiokauloze Govju un aitu plaušās parazitējošu nematožu - diktiokaulu - ierosināta slimība, raksturīga apgrūtināta elpošana, klepus un novājēšana; slimo galvenokārt teļi un jēri.
- hitlerisms Hitlera fašistiskās diktatūras režīms, tā atsevišķa izpausme; šīs diktatūras ideoloģija.
- ustaši Horvātu nacionālā kustība, dibināta 1929. g., vērsta pret serbu diktatūru; 1941.-45. g. vācu kontrolē vadīja "Neatkarīgo Horvātijas valsti" un organizēja serbu, ebreju un čigānu masveida slepkavības; vēlāk darbojās trimdā, veicot teroristiskas darbības.
- kunktators Iesauka, ko romieši bija devuši karavadonim un diktatoram Kvintam Fabijam Maksimam (miris 203. g. pr. m. ē.) otrā pūniešu kara laikā (218.- 202. g. pr. m. ē.) par viņa ārkārtīgi piesardzīgo un nedrošo rīcību karā ar Hanibalu.
- tiesas vara jurisdiktīvā darbība izpaužas tiesas spriešanā, patiesi tiesisku lēmumu pieņemšanā dažādu konfliktu izšķiršanas procesā; atbilstoši valsts varas dalīšanas principam - viena no vienotās valsts varas galvenajām funkcijām
- kapitulācija Karadarbības pārtraukšana un padošanās uzvarētājam ar tā diktētiem noteikumiem.
- kamaldulieši Katoļu mūku ordenis, ko 1012. g. dibināja benediktiešu mūks Romualds Kamaldoli ielejā pie Areco, stingri askēti, valkā baltus tērpus.
- vispārīgā kombinatīvā spēja kombinatīvā spēja, ko raksturo līnijas pēcnācēju vidējā prodiktivitāte daudzos krustojumos
- hidžābs Korāna diktētā sieviešu izolācija.
- duczjuns Ķīnā pēc 1911. g. revolūcijas - gubernators, īstenībā provinces diktators, kura rokās atradās civilā un militārā vara; pēc tautas revolūcijas uzvaras duczjuna institūts Ķīnā tika pilnīgi likvidēts.
- jakobīņu diktatūra Lielās franču revolūcijas attīstības posms (1793.-1794. g.), kad pie varas nāca jakobīņi, izmantoja teroru, diktatūru.
- Augstākā Būtne Lielās franču revolūcijas beigu posmā jakobiāņu diktatūras laikā veidotā jaunā reliģija, kas pastāvēja sptuveni 3 mēnešus, sākot no 1794. g. maija, oficiāli likvidēts pēc gada, pieņemot jauno konstitūciju.
- benediktīns Liķieris, ko sākotnēji gatavoja benediktiešu ordeņa klosteros.
- benediktiners Liķieru šķirne, ko pagatavo benediktiešu klosterī vai pēc tā receptēm.
- deņikiniāde Militāra diktatūra (1918.-1920. g.), ko nodibināja A. Deņikins Dienvidkrievijā un Ukrainā.
- bonapartisms Militāra diktatūra Francijā, ko ieviesa Napoleons I un atjaunoja Napoleons III.
- sjogunāts Militāro feodāļu (sjogunu) pārvaldes sistēma Japānā 1192.-1867. g., feodāļu diktatūras militārpolitiska forma.
- autoritārisms Nedemokrātisks politiskais režīms, kas neņem vērā sabiedrisko domu, taču var nebūt diktatorisks vai totalitārs.
- padiktēt Neilgu laiku, mazliet diktēt (piemēram, tekstu).
- Termidora apvērsums notika Francijā republikas 2. gada 9. termidorā (1794.27.-28. VII); gāza jakobīņu diktatūru
- benediktieši Nursijas Benedikta 6. gs. dibinātā katoļu mūku ordeņa locekļi.
- O. S. B. Ordinis Sancti Benedicti - benediktiešu ordeņa loceklis.
- kontroldiktāts Pārbaudes diktāts (valodu mācīšanā).
- kapitulēt Pārtraukt karadarbību un padoties uzvarētājam ar tā diktētiem noteikumiem.
- celestīnieši Pāvesta Celestīna V 1254. g. dibināts mūku ordenis, turējās pie sv. Benedikta mācībām.
- pakaļrakstīt Pierakstīt diktēto.
- Bērtona pie Trentas pilsēta Lielbritānijā (_Burton upon Trent_), Anglijas centrālajā daļā, 72300 iedzīvotāju (2011. g.), Benediktiešu klostera (1022. g.) drupas
- Danfērmlina pilsēta Lielbritānijā (_Dunfermline_), Skotijā, uz ziemeļaustrumiem no Edinburgas, 50400 iedzīvotāju (2012. g.), skotu karaļa rezidence (XI gs.), benediktiešu klosteris (1072. g.) u. c. XI gs. arhitektūras pieminekļi, pilsēta dibināta 1067. g.
- termidors Revolūcijas beigas, kontrrevolūcijas sākums (šajā mēnesī tika gāzta jakobīņu diktatūra).
- diktatorisks Saistīts ar diktatoru (1); saistīts ar neierobežotu varu.
- sandinisti Sandino Nacionālās atbrīvošanās fronte ("Frente Sandinista de Liberation National") politiska kustība, kas 1979. g. gāza diktatūru Nikaragvā; izveidojās 1961. g., pie varas bija 1979.-1990. g.
- diktatūra Senajā Romā - diktatora valdīšana, tā vara, pilnvaras.
- cincinnāts Senajā Romā visai godīgs diktators, kas pēc sava amata laika notecēšanas no tā atkāpās.
- cistercieši Sens katoļu mūku ordenis, dibināts 1098. g. Francijā, benediktiešu ordeņa atzars (ar stingrākiem noteikumiem); šī ordeņa brāļi.
- kaudiljo Spānijas diktatora F. Franko tituls no 1939. līdz 1973. g.
- binduzis Sv. Benedikta diena 21. martā; arī kustoņu diena, jo tad pamostas kukaiņi.
- Benedikts Sv. Benedikts – mūks un reformators (Benedict of Nursia; ap 480.–550. g.), kas sarakstīja mūku dzīves likumus, kuriem turpmāk sekoja visi Rietumu baznīcas mūki un mūķenes; nodibināja pirmo Romas katoļu baznīcas ordeni, Eiropas svētais aizbildnis.
- kāškrusts Šāds krusts - hitleriskās Vācijas diktatūras emblēma.
- autoritārs Tāds, kas balstās uz diktatora varu, patvaldību.
- salikts teikums teikums, kas sastāv no divām vai vairākām uz sintaktiskā sakara pamata apvienotām prediktīvām vienībām - salikta teikuma daļām - un kas intonatīvi, strukturāli un semantiski kopā veido vienu veselumu
- zvērināto tiesa tiesa, kuras sastāvā ir viens vai vairāki pastāvīgie profesionālie tiesneši un zvērinātie piesēdētāji (zvērināto kolēģija, žūrija), pēc tiesas izmeklēšanas pabeigšanas un tiesu debatēm zvērinātie vieni paši izlemj fakta jautājumu un paziņo savu verdiktu - tiesājamais ir vainīgs vai nevainīgs, pamatojoties uz šo spriedumu, pastāvīgie tiesneši pieņem tiesas spriedumu - notiesā, nosakot konkrētu sodu vai attaisno
- duče Vadonis - šādā vārdā fašistiskajā Itālijā sauca diktatoru B. Musolīni (1883.-1945. g.).
- tēvs Valdnieks; diktators.
- autokrāts Valdonīgs, diktatorisks cilvēks, kas necieš iebildumus.
- interdikts Viduslaikos - katoļu baznīcas (Romas pāvesta) soda līdzeklis - aizliegums rīkot dievkalpojumus un reliģiskas ceremonijas noteiktā teritorijā (lokālais interdikts) vai aizliegums piedalīties šādās ceremonijās (personālais interdikts).
- Lībekas Arnolda slāvu hronika viduslaiku vēstures avots ("Arnoldi Chronica Slavorum"), ko ap 1210. g. latīņu valodā sarakstījis nezināms Lībekas Sv. Jāņa benediktiešu klostera abats, vēstī par krusta kariem Baltijā un tās 30. nodaļā "Par Livonijas kristīšanu" ("De conversione Livonie") sniegtas ziņas par lībiešu kristīšanu, kā arī par bīskapiem Meinardu, Bertoldu un Albertu
- diktāts Vingrinājums pareizrakstībā - skolotāja diktēta teksta rakstīšana; arī uzrakstītais teksts.
dikt citās vārdnīcās:
MEV