Paplašinātā meklēšana
Meklējam artikulācija.
Atrasts vārdos (6):
Atrasts vārdu savienojumos (7):
Atrasts skaidrojumos (32):
- ekskursija artikulācijas sākums
- regresīvā asimilācija blakus vai tuvu esošu valodas skaņu artikulācijas savstarpēja pielāgošanās ŗunas plūsmai pretējā virzienā
- akomodācija fonētikā - līdzskaņa un patskaņa artikulācijas daļēja pielāgošanās, parasti tiem atrodoties blakus
- konsonantizēšanās Fonoloģisks process, kurā galazilbes artikulācijas procesā otrais divskaņa komponents, kas to tuvina līdzskanim jeb konsonanatam vai pilnīgi pārvērš par to
- neskaidrs Grūti uztverams, parasti apgrūtinātas artikulācijas dēļ (par runu)
- skārums Konkrēts skaņveides vai artikulācijas priekšraksts: legato, stakato, detašē; šis jēdziens apvieno tušē (piesitienu), štrihu (stīginstrumentu lociņa vilcienu) un jebkādus citus skaņveides paņēmienus, ieskaitot klaudzināšanu pa stīginstrumenta korpusu vai spēli ar pūšaminstrumenta vārstiem bez pašas pūšanas
- līdzartikulācija kopējā artikulācija, kas radusies, pielāgojoties blaku skaņu artikulācijai; koartikulācija
- diftongoīds Kvalitatīvi (tembrāli) neviendabīgs patskanis, kura sastāvā kā pieskaņa ir elements, kam artikulācija ir tuva galvenā elementa artikulācijai
- koartikulācija Līdzartikulācija - kopējā artikulācija, kas radusies, pielāgojoties blaku skaņu artikulācijai
- spraudzenis Līdzskanis, kura artikulācijai ir raksturīga šaura sprauga starp runas orgāniem
- vibrants Līdzskanis, kura artikulācijai ir raksturīgas aktīvā runas orgāna vibrācijas
- slēdzenis Līdzskanis, kura artikulācijai ir raksturīgs ciešs runas orgānu sakļāvums
- palatalizācija Līdzskaņa artikulācija ar mēles priekšējo daļu, vienlaikus paceļot arī mēles muguras vidējo daļu pret cietajām aukslējām
- velarizācija Līdzskaņa artikulācija, kurai raksturīgs mēles muguras papildu pacēlums pret mīkstajām aukslējām
- uvulārie līdzskaņi līdzskaņi, kuru artikulācijas centrs ir ūkā un mīkstajās aukslējās (tās tiek piespiestas pie mēles pakaļējās daļas)
- bariglosija Neskaidra, neprecīza izruna, artikulācijas trūkums
- artikulācijas vieta pamatrādītājs, pēc kura līdzskaņu aprakstā nosauc atšķirības artikulācijas šķēršļa novietojumā
- artikulācijas veids pamatrādītājs, pēc kura līdzskaņu aprakstā nosauc atšķirības artikulācijas šķēršļa radīšanā
- asimilācija balsīguma ziņā pēc balsīguma dažādu blakus vai tuvu esošu valodas skaņu artikulācijas savstarpēja pielāgošanās, abām skaņām kļūstot līdzīgām balsīguma ziņā
- karpektomija Plaukstas pamata kaula vai kaulu eksartikulācija
- šļupstēšana Runas traucējums - neskaidra vai nepareiza skaņu artikulācija, ko izraisa, piemēram, mēles nepilnīga attīstība vai darbība, zobu trūkums vai defekti
- orāla skaņa skaņa, kuras artikulācijas laikā mīkstās aukslējas ir paceltas, izslēdzot deguna dobumu
- redukcija skaņas artikulācijas vājināšana vai vājinājums, kura rezultātā mazinās skaņas ilgums, intensitāte, mainās tembrs vai arī skaņa zūd
- rekursija skaņas izrunas beigu daļa, kurā runas orgāni atkāpjas no iepriekš ieņemtā konkrētai skaņai raksturīgā stāvokļa; artikulācijas nobeigums
- plats tāds, kura artikulācijai ir raksturīgs samērā liels mutes atvērums un zems mēles pacēlums (par patskaņiem, divskaņa komponentiem)
- šaurs tāds, kura artikulācijai ir raksturīgs samērā mazs mutes atvērums un augsts mēles pacēlums (par patskaņiem, divskaņa komponentiem)
- disgrāfija Traucēta pareiza rakstīšana, parasti sastopama vienlaikus ar artikulācijas traucējumiem un nepilnībām fonemātiskajā dzirdē, novērojami burtu aizvietojumi, to vietas nomaiņa, vārdu saplūšana rakstot
- atstatā asimilācija tuvu, bet ne blakus esošu valodas skaņu artikulācijas pielāgošanās, piemēram, patskaņu sinhronija
- somatiskā metode valodas pētīšanas instrumentālā metode, ar kuru var konstatēt skaņas artikulācijas veidu un vietu, kā arī noteikt, kuri runas orgāni piedalās artikulācijā; fizioloģiskā metode
- fizioloģiskā metode valodas pētīšanas instrumentālā metode, ar kuru var konstatēt skaņas artikulācijas veidu un vietu, kā arī noteikt, kuri runas orgāni piedalās artikulācijā; somatiskā metode
- līdzskanis Valodas skaņa (fonēma), kuras artikulācijas būtiska pazīme ir šķērslis, ko rada runas orgānu darbība
- alveolāra skaņa valodas skaņa, kas veidojas, artikulācijas procesā ar mēles galu pieskaroties alveolām (latviešu valodā - č, dž, l, r, š, ž)
artikulācija citās vārdnīcās:
MLVV
LLVV