Paplašinātā meklēšana
Meklējam Muha.
Atrasts vārdos (6):
Vārdu savienojumos nav.
Atrasts skaidrojumos (72):
- Akbars Akbars Lielais - Lielo Mogolu impērijas valdnieks Indijā ("Jalal ud-Din Muhammad Akbar", 1542.-1605. g.), apvienoja sīkās valstiņas un paplšināja impēriju.
- zindīki Arābiešu sekta 8. gadsimtenī, kas atmeta korānu un Muhamedu un vispārim jebkuru pozitīvu reliģiju.
- koreišīti Arābu cilts, kas dzīvoja Mekā, un pie kuriem piederēja Muhameds; tās locekļi pārraudzīja Kaabu: līdz 1517 kalifs vienmēr bija no šīs cilts.
- hašimīti Arābu dinastija Irākā un Jemenā, kas esot cēlusies no Muhameda.
- mehdī Ēģiptieša Muhameda Ahmeta pievārds, kas 1881. gadā Sudānā rīkoja sacelšanos.
- Muharrams Ikgadēja atceres diena, ko musulmaņu šiīti atzīmē pieminot Muhameda mazdēla Huseina noslepkavošanu 680. gada muharrama mēneša desmitajā dienā.
- rasuls Islāma dibinātāja pravieša Muhameda tituls, kas viņu atšķir no visiem citiem praviešiem un apzīmē viņa Dievišķo Misiju īstenās ticības sludināšanā.
- Munkars un Nakīrs islāma mitoloģijā - eņģeļi, kas pārbauda mirušo cilvēku ticību Allāham, kas naktī pēc apbedīšanas iekļūst kapā, pieceļ mirušo un uzdod jautājumu par Muhamedu, ja atbilde ir pareiza, eņģeļi atver kapa malā durvis, pa kurām pastardienā varēs iekļūt paradīzē; neticīgos viņi līdz pat pastardienai drausmīgi sit.
- Alboraks Islāma mitoloģijā - erceņģeļa Džibrīla sudrabspalvainais zirgs, ar kuru viņš un Muhameds naktī devās uz Jeruzālemi, no turienes izjāja cauri visām septiņām debesīm un atgriezās atpakaļ Mekā.
- Huseins Islāma mitoloģijā - Muhameda meitas Fātimas un viņas vīra Alī dēls, kuru halīfa Jazīda karavīri nogalināja 680. g., šiīti viņu godā kā svēto mocekli, kas kritis kaujas laukā, viņa kapavieta Kerbelā (Irākā) ir viena no šiītu galvenajām svētvietām.
- isra Islāma mitoloģijā - Muhameda nakts ceļojums uz Jeruzālemi ar spārnoto dzīvnieku Burāku.
- Alī Islāma mitoloģijā - pravieša Muhameda brālēns un viņa meitas Fātimas vīrs; dēvu un pūķu uzvarētājs.
- mirādžs Islāma mitoloģijā - pravieša Muhameda ceļojums uz debesīm.
- Mūsa Islāma mitoloģijā - pravietis, atbilst Bībeles Mozum, pēc Korāna Muhameda priekštecis, kas māca to pašu, ko Muhameds.
- Burāks Islāma mitoloģijā - teiksmains dzīvnieks, ar kuru Muhameds eņģeļa Džibrīla pavadībā devās ceļojumā no Mekas uz Jeruzālemi.
- džāhilīja Islāma mitoloģijā un reliģijā - laiks, pirms Muhameds piedzīvoja savu atklāsmi un Allāhs viņam atklāja Korānu.
- zulfakārs Islāma mitoloģiskajā tradīcijā - pravieša Muhameda zobens, kuram piemitis maģisks spēks un kuru viņš ieguva kādā kaujā.
- vahābītisms Islāma reliģiski politiska mācība, kas radās Arābijā XVIII gs. un nosaukta Muhameda ibn Abdela Vahaba vārdā, kurš aicināja arābu ciltis apvienoties un cīnīties pret turku kundzību; XIX gs. vahābītu mācība kļuva par arābu feodāļu ideoloģiju un mūsu dienās ir oficiāla ideoloģija Saūda Arābijā; vahābītisms; vahābisms.
- sunna Islāma tekstu krājums, kurā ietilpst leģendas par Muhamedu, kā arī korāna papildinājumi un iztulkojumi.
- šerīfs Islāma zemēs - Muhameda pēcteča tituls; persona, kam ir šāds tituls.
- Musulmaņu kalendārs islāma zemēs pieņemtais kalendārs, kura gadā ir 354 dienas, sadalītas 12 mēnešos, pārmaiņus ar 29 un 30 dienām, papildus, sākot ar 2. gadu. ik pēc 3 g. pēdējam mēnesim pieliek 1 papildus dienu; gada sākums un pārējie datumi pastāvīgi mainās attiecībā pret Gregora kalendāru un aptuveni atkārtojas 33 gados; nedēļā septiņas dienas un no tām svētī to, kurā notika Muhameda bēgšana, kas sakrīt ar piektdienu mūsu kalendārā; dienas sākumu skaita no Saules norietēšanas.
- modžahedi Islāmticīgie kaujinieki, kas Muhameda laikā cīnījās Islāma Svētajā karā (džihadā).
- Dņepras-Bugas kanāls kuģojams kanāls Baltkrievijā, Brestas apgabalā, savieno Pinu (Pripetes pieteka) ar Muhavecu (Bugas pieteka), garums 196 km (110 km mākslīga gultne, 10 slūžu, 12 aizsprostu un dambju), izbūvēts 1775.-1884. g.
- imamisti Lielākais musulmaņu šiītu grupējums, kas uzskata, ka divpadsmitais imāms Muhammeds al-Mahdī pēdējā dienā no jauna parādīsies kā mahdī.
- Moha Muha, pilsēta Jemenas dienvidrietumos ("Moncha").
- mahdisti Muhameda Ahmeda piekritēji Sudānas tautas cīņā pret turku un ēģiptiešu virskundzību.
- Ali Muhameda brālēns (Ali ibn Abī Talib, ap 599.-661. g.); šiīti Ali un viņa pēcnācējus uzskata par Muhameda patiesajiem mantiniekiem.
- nakts ceļojums Muhameda ceļojums no Mekas tempļa uz Jeruzalemes templi, kas aprakstīts Korānā, un no kura viņš atgriezās ar norādījumiem ticīgajiem.
- kuraiši Muhameda cilts, kas bija pievērsusies elkdievībai un tika sakauti Muhameda uzbrukumā Mekai 630. gadā.
- sandžakšerifs Muhameda karogs Konstantinopolē, ko cienīja kā svētu.
- Abass Muhameda tēvabrālis (ap 565.-653. g.).
- hidžra Muhameda un pirmo musulmaņu pārcelšanās 622. g. 16. jūlijā no Mekas uz Jasribu (Medīnu), kur tika dibināta pirmā musulmaņu kopiena.
- Osmāns bin Afans Muhameda znots, kurš 644. gadā kļuva par halīfu un valdīja līdz 656. gadam, kad sacelšanās laikā viņu nogalināja; viņa halifāta laikā tika radīta Korāna galīgā autoritatīvā versija.
- nabobs Muhamedāņu augstmaņu tituls (Indijā); cilvēks, kam ir šāds tituls.
- muderris Muhamedāņu augstskolas profesora tituls.
- lielmoguls Muhamedāņu dinastijas valdnieku Bāburu tituls Indijā, dib. 1526. g., pastāvēja līdz 1858. g.
- mektebe Muhamedāņu elementārskola; mektebs.
- muhadžiri Muhamedāņu emigranti no bijušām Turcijas pakļautības zemēm, kas aiz reliģiskiem motīviem negribēdami palikt ārpus Turcijas, izceļojuši uz Turciju.
- fess Muhamedāņu galvassega: sarkana apaļa cepurīte ar pušķi.
- redžebs Muhamedāņu kalendārā 7. mēnesis.
- ševals Muhamedāņu kalendārā desmitais mēnesis, kas sākas 7. jūlijā.
- gazī Muhamedāņu pagodinājuma tituls, kas tiek dots tiem, kuriem sevišķi nopelni "svētajā karā" (sk. gazavats).
- babisti Muhamedāņu sekta Persijā, dibināta 1844/45.
- parandža Muhamedāņu sieviešu virsējais apģērbs - garš, plats, melns galvā uzmaucams apmetnis ar garām piedurknēm un astru tīkliņu sejas aizklāšanai.
- Semsem Muhamedāņu svētavots Mekā.
- Kurbān-Beirams Muhamedāņu svētki par piemiņu Ābrahamam, kad tas Dievam upurēja savu dēlu Ismaēlu.
- vakufs Muhamedāņu zemēs - nekustams īpašums (galvenokārt zeme), kuru neapliek ar nodokļiem un neatsavina un kuru kā dāvinājumu vai pēc testamenta mēdz piešķirt mošejai, reliģiskai skolai vai labdarības iestādei.
- kalifs Muhamedāņu zemēs - valdnieks, kam pieder laicīgā un garīgā vara; šī valdnieka tituls; halīfs.
- Mohammedija Muhammedīja, pilsēta Marokas rietumos.
- umma Musulmaņu kopiena; tie, kas caur Muhamedu ir saņēmuši Dieva atklāsmi un dzīvo saskaņā ar to.
- hadīss Musulmaņu leģenda, kas balstās uz kādu notikumu Muhameda dzīvē vai uz viņa izteicienu.
- hādžs Musulmaņu svētceļojums uz Mekas Kaabas svētnīcu vai Muhameda kapa vietu Medīnā; viens no galvenajiem musulmaņu pienākumiem.
- Lailatulišvalmirādžs Musulmaņu svētki, kuros piemin pravieša Muhameda Nakts ceļojumu.
- hādži pagodinājuma tituls musulmanim, kas veicis svētceļojumu uz Mekas svētnīcu Kaabu vai uz Medīnu, kur atrodas Muhameda kapavieta.
- Muharraka Pilsēta Bahreinā ("Muharraq"), osta, atrodas tāda paša nosaukuma salā, 91300 iedzīvotāju (2001. g.).
- Kobrina Pilsēta Baltkrievijā, Brestas apgabalā, pie Muhavecas un Dņepras-Bugas kanāla satekas, 51200 iedzīvotāju (2014. g.).
- Medīna Pilsēta Saūda Arābijas rietumos (arābu val.: المدينة, Madinah, arī "Al Madīnah al Munawwarah") 169 km attālumā no Mekas, Muhameda politiskais centrs laikā no 622. gada līdz Mekas iekarošanai; ap 1319000 iedzīvotāju (2005. g.); sākotnējais nosaukums Jatriba.
- Meka Pilsēta Saūda Arābijas rietumos (arābu val.: مكة المكرمة, Makkah al-Mukarramah), Rietumu provinces centrs, 1,4 mlj iedzīvotāju (2007. g.), vieta, kur saskaņā ar leģendu dzimis Muhameds, islāma garīgais centrs.
- Hubāls Pirmsislāma arābu mitoloģijā - Mekā dzīvojošas kureišu cilts - no tās cēlies arī Muhameds - dievs.
- mahdistu sacelšanās politiski-reliģiska tautas cīņa Sudānā pret turku un ēģiptiešu virskundzību un angļiem 1882-98, ko vadīja Muhameds Ahmeds, nosaucot sevi par mahdī.
- hegīra Pravieša Muhameda bēgšana no Mekas uz Medīnu 622. g., kas tāpēc musulmaņu kalendārā tiek uzskatīts par pirmo gadu.
- Fātima Pravieša Muhameda meita (602.-632. g.), kuru sevišķi godāja šiīti.
- Hadidža Pravieša Muhameda pirmā sieva.
- Āiša Pravieša Muhameda trešā un mīļākā sieva, kas neveiksmīgi cīnījās pret ceturto kalifu Ali.
- vahābītu kustība puritāniska musulmaņu kustība, ko Sauda Arābijā nodibināja Muhameds ibn Abdelvahābs (1703.-1792. g.); atzīst vienīgi Korāna un Sunnas autoritāti.
- sunnīts Sunnisma piekritējs; musulmaņu grupa, kas atzina par valdniekiem arī tos kalifus, kuri nebija pravieša Muhameda pēcteči.
- Lailatulkadrs Svētlaimes nakts, musulmaņu svētki ramadāna beigās, kuros piemin korāna atklāšanu Muhamedam.
- Musa Tā arābi dēvē Mozu, kurš Korānā ir atzīts par vienu no Muhameda priekštečiem.
- Isa Tā islāmā dēvē Jēzu Kristu, ko musulmaņi godā kā cildenu un cienījamu vēstnesi, kas sūtīts atklāt pasaulei pravieša Muhameda nākšanu.
- seijids tāda musulmaņa goda tituls, kurš sevi uzskata par pravieša Muhameda pēcteci.
- seīds Tuvo un Vidējo Austrumu zemēs - to muhamedāņu tituls, kuri uzskata sevi par Muhameda pēctečiem.
- islāms Viena no izplatītākajām pasaules reliģijām, kuras piekritējus sauc par musulmaņiem; pēc arābu ticējumiem, to nodibinājis pravietis Muhameds 7. gs. Rietumarābijā.
Citās vārdnīcās nav šķirkļa Muha.