kalifs
kalifs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; vēsturisksLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | kalifs | kalifi |
| Ģen. | kalifa | kalifu |
| Dat. | kalifam | kalifiem |
| Akuz. | kalifu | kalifus |
| Lok. | kalifā | kalifos |
Muhamedāņu zemēs – valdnieks, kam pieder laicīgā un garīgā vara; šī valdnieka tituls; halīfs.
Tulkojumicaliph, calif, kaliph, kalif, khalif.
Avoti: LLVV, SV99, PP
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- 1383. gadā bejam Muradam I Kairas ēnu kalifs piešķīra sultāna titulu.
- Jau ilgāku laiku pašpasludinātā kalifa atrašanās vieta bijusi iemesls spekulācijām.
- 1258. gadā mongoļi iekaroja Bagdādi un nogalināja abasīdu kalifu Mutasimu.
- Sākot ar 1516. gada bija visu sunnītu pasaules galva, jeb kalifs.
- Pēdējais Abbasidas kalifs al-Mutavakkils III Osmaņu iekarošanas laikā dzīvoja Kairā kā Mamluku marionete.