žņirkstēt
Lietojuma biežums :
žņirkstēt 3. konjugācijas darbības vārds; parasti formā: trešā persona
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | žņirkstu | žņirkstam | žņirkstēju | žņirkstējām | žņirkstēšu | žņirkstēsim |
| 2. pers. | žņirksti | žņirkstat | žņirkstēji | žņirkstējāt | žņirkstēsi | žņirkstēsiet, žņirkstēsit |
| 3. pers. | žņirkst | žņirkstēja | žņirkstēs | |||
Pavēles izteiksme: žņirksti (vsk. 2. pers.), žņirkstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: žņirkstot (tag.), žņirkstēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: žņirkstētu
Vajadzības izteiksme: jāžņirkst
Radīt skarbu, griezīgu troksni (parasti par smiltīm, stikla, akmens gabaliem, kas tiek spiesti vai berzējas gar ko); atskanēt šādam troksnim.
Saistītās nozīmesžņerkstēt, žvakstēt, žvarkstēt, ņerkstēt.
Saistītās nozīmes
Sinonīmi
žņerkstēt1 — Radīt skarbu, griezīgu troksni (parasti par metāla vai stikla priekšmetiem, kas tiek spiesti vai berzējas gar ko); atskanēt šādam troksnim.
žvakstēt1 — Radīt īslaicīgu, samērā skaļu, asu troksni (parasti par metāla priekšmetiem, kas saskaras cits ar citu, atsitas pret ko); atskanēt šādam troksnim.
žvarkstēt1 — Radīt griezīgu troksni (piemēram, par metāla priekšmetiem, kas saskaras cits ar citu, atsitas pret ko); atskanēt šādam troksnim.
ņerkstēt1 parasti formā: trešā persona — Radīt griezīgu, parasti paskarbu, troksni (piemēram, par ko cietu, kas beržas gar ko); atskanēt šādam troksnim.
Aptuvenie sinonīmi
žvinkstēt1 — Radīt augstu, parasti spalgu, troksni (piemēram, par metāla priekšmetiem, stikliem, tiem krītot, plīstot u. tml.); atskanēt šādam troksnim.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tagad, vērodami, ka viņš skatās nopakaļ aizejošajam Sālim, jūs gluži vai saklausījāt viņa iekšienē klusu žņirkstu, kā atsperēm saspiežoties.
- Manu seju svilināja sausais vējš, zobos žņirkstēja gandrīz pirms divtūkstoš gadiem nebūtībā nogulušies putekļi, arī ausu bungādiņas džinkstēja aiz sāpēm no stieptās bļaušanas, kas cēlās no pūļa gluži kā uz slaktūzi dzenamu lopu bara.
- Cik gan stipri samaitāta pasaule, ja tā nespēj apieties bez varoņiem, — šāda nojausma sāka iegaismoties vēlāk, tikai tad, kad, slepus pārgājuši pāri pakalnam, kas nošķir ieleju no ziemeļu līdzenuma, jūs nācāt tuvāk grants karjeram — dziļai un platai bedrei, tās plēsonīgajai rīklei, kuras dziļumos, mūžīgajā pakrēslī, žņirkstēja lāpstas, čīkstēja riteņi un ņurdēja suņi.