šņorēt1
šņorēt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | šņorēju | šņorējam | šņorēju | šņorējām | šņorēšu | šņorēsim |
| 2. pers. | šņorē | šņorējat | šņorēji | šņorējāt | šņorēsi | šņorēsiet, šņorēsit |
| 3. pers. | šņorē | šņorēja | šņorēs | |||
Pavēles izteiksme: šņorē (vsk. 2. pers.), šņorējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: šņorējot (tag.), šņorēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: šņorētu
Vajadzības izteiksme: jāšņorē
1.sarunvaloda Saitēt, siet, parasti ar auklu, saiti (parasti apavus, arī apģērbu).
4.apvidvārds Stipri līt.
Avoti: LLVV, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pēc brīža tas iepiņķējās ar zobu šņorē un par to sadusmojās.
- džinsu biksēs ar caurumiem uz apakšstilbiem, kājās tumšas krāsas šņorējami puszābaki.
- Kad viņi satuntulēti tajās dzeltenajās vestēs un šņorē kā pingvīni dodas pastaigā.
- Drēbes vairs nederēja un, šņorējot kurpes, elpot normāli vairs nebija iespējams.
- "Es mazliet pastaigāšos," Diāna saka un šņorē vaļā zābakus. "