šņaukt1
šņaukt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | šņaucu | šņaucam | šņaucu | šņaucām | šņaukšu | šņauksim |
| 2. pers. | šņauc | šņaucat | šņauci | šņaucāt | šņauksi | šņauksiet, šņauksit |
| 3. pers. | šņauc | šņauca | šņauks | |||
Pavēles izteiksme: šņauc (vsk. 2. pers.), šņauciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: šņaucot (tag.), šņaukšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: šņauktu
Vajadzības izteiksme: jāšņauc
1.Spēcīgā izelpā virzīt ārā no deguna (piemēram, izdalījumus, netīrumus).
2.Spēcīgā ieelpā virzīt degunā (parasti pulverveida vielu).
3.žargonisms Lietot narkotikas.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Iekaisumus vidusausī veicina nepareiza deguna izšņaukšana, ja šņauc abas nāsis uzreiz.
- Šarlote ļoti labprāt šņauc tabaku, un vīrs to pacieš.
- Arī Sīms sašļuka, bet briļļainais tēvocis šņauca degunu, sacīdams:
- Džeina un Klaudija stāvēja pie lieveņa, kamēr Klaudija šņauca degunu.
- Lai nu kā - kad Truksnis cep pīrāgus, viņš šņauc miltus.