šļūkt
šļūkt 1. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | šļūcu | šļūcam | šļūcu | šļūcām | šļūkšu | šļūksim |
| 2. pers. | šļūc | šļūcat | šļūci | šļūcāt | šļūksi | šļūksiet, šļūksit |
| 3. pers. | šļūc | šļūca | šļūks | |||
Pavēles izteiksme: šļūc (vsk. 2. pers.), šļūciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: šļūcot (tag.), šļūkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: šļūktu
Vajadzības izteiksme: jāšļūc
1.intransitīvs Virzīties pa (kā) virsmu, nepārtraucot saskari ar to un pārvarot tās berzi (par cilvēkiem vai dzīvniekiem); arī slīdēt1.
1.1.Par transportlīdzekļiem, to daļām.
2.intransitīvs Virzīties, parasti iet, tā, ka kājas pārmaiņus slīd samērā ilgi pa (kā) virsmu.
2.1.formā: lokāmais darāmās kārtas tagadnes divdabis (-ošs, -oša) Tāds, kam ir raksturīga nepārtraukta vai samērā reti pārtraukta kāju saskare ar (kā) virsmu (par soļiem, gaitu u. tml.).
2.2.apvidvārds Lēnām, nevarīgi iet.
2.3.pārnestā nozīmē, vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa Iet, skriet.
2.4.žargonisms Aiziet, pazust.
3.transitīvs Līdzināt ar šļūci.
4.apvidvārds Vērpt pavedienu; grodi kopā sagriezt pavedienu.
Avoti: LLVV, KnG, Žrg, AB2
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sirēna atlika adīkli, smagi piecēlās un šļūcošiem soļiem devās atvērt.
- Peles uzveļ trusīti sev mugurā un pirmās šļūc pa margu lejup.
- Trases beigās šļūcām ar slidām uz augšu un mugurām pret trasi.
- Derēs viņam rukša sile, šļūks pa dubļiem – viena vīle!
- Kurš namatēvs gan izsūta ielūgumus, bet pats šļūc pa diegu?