ņirga
ņirga kopdzimtes sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ņirga | ņirgas |
| Ģen. | ņirgas | ņirgu |
| Dat. | ņirgai | ņirgām |
| Akuz. | ņirgu | ņirgas |
| Lok. | ņirgā | ņirgās |
ņirga kopdzimtes vīriešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ņirga | ņirgas |
| Ģen. | ņirgas | ņirgu |
| Dat. | ņirgam | ņirgām |
| Akuz. | ņirgu | ņirgas |
| Lok. | ņirgā | ņirgās |
1.Cilvēks, kas mēdz ņirgāties.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Vika iesmējās un bezkaunīgā ņirgā pameta skatienu uz Normu.
- Abiem acīs slēpās ņirga un paļāvība uz savām kārtīm.
- – Ko tu vari atbildēt uz savu ņirgu?
- Drozdovskis štābā pazīstams kā zobgalis un ņirga, kas no oda gatavs ziloni izpūst.
- Vairs nebij draudzeņu, tik ņirgas, ņirgas.