ķuļķītis
ķuļķītis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; novecojisLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ķuļķītis | ķuļķīši |
| Ģen. | ķuļķīša | ķuļķīšu |
| Dat. | ķuļķītim | ķuļķīšiem |
| Akuz. | ķuļķīti | ķuļķīšus |
| Lok. | ķuļķītī | ķuļķīšos |
Vienkārša koka pīpe.
Avoti: LE
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Uz istabas tagad tikai maz vairs pazīstamām pusdurvīm atspiedies , savu ķuļķīti omulīgi kūpinādams , vai atkal uz ežmaļa nolaidies un noskatīdamies pļāvējos , viņš apsvēra un pārdomāja svarīgākās lietas