īgnums
īgnums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | īgnums | īgnumi |
| Ģen. | īgnuma | īgnumu |
| Dat. | īgnumam | īgnumiem |
| Akuz. | īgnumu | īgnumus |
| Lok. | īgnumā | īgnumos |
Emocionāls stāvoklis (piemēram, neapmierinātība, dusmas), kas izpaužas cilvēka nelaipnā, skarbā attieksmē pret ko.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas var tikt saistīts ar neapmierinātību, īgnumu un pat ļaunumu.
- nevis pieņemoties īgnumā un kašķī, meklējot visu nejauko un stulbo,
- Izdzertais vīns iztvan no pieres, atstādams tur tukšumu un īgnumu.
- “Henrijs ir kā bērns, viņš nespēj apslēpt savu īgnumu.
- No tā ceļas īgnums, nevēlēšanās rosīties pa māju?