ēdene
ēdene sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ēdene | ēdenes |
| Ģen. | ēdenes | ēdeņu |
| Dat. | ēdenei | ēdenēm |
| Akuz. | ēdeni | ēdenes |
| Lok. | ēdenē | ēdenēs |
Avoti: SLG
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – Kam, mīļais, ēdenē mums mazie?
- Mauzolejs, tāpat kā lielākā daļa apbedījumu vietu ir ēdenes dārza atveidā, ar 4 vārtiem kurus apjož siena un pa vidu pati būve.
- VIENTUĻAIS ZAĶIS ( nomākti, vienaldzīgi): O, nāc, draugs, nāc, pie manis iekšā nāc, mēs runāsim par pasauli, tās būtību, par bēdu lejām, prieka virsotnēm, par zaņķiem, ēdenēm un sodomām, un leiputrijām ar, par to, vai dzīvam būt ir vērts, vai viss nav ilūzija dūmakaina...
- Mēs runāsim par pasauli, tās būtību, par bēdu lejām, prieka virsotnēm, par zaņķiem, ēdenēm un sodomām, un leiputrijām ar, par to, vai dzīvam būt ir vērts, vai viss nav ilūzija dūmakaina, vai prāts pār mūsu ilgām valda, kad tērzējam pie pusdiengalda un rīta rasu basām kājām glaužam, un saules staru mīļā vietā spraužam, kosmam spļaujot virsū, — priekš mums, mums, mums tas viss ir izprātots un noausts, izsvīsts, sabīdīts un atmests, bet mēs snaužam, snaužam, snaužam...
- Tā, nu, rastamanu mūzikas pavadībā pametam šo ēdenes dārzu, lai aizietu līdz slēpnim, paēstu lazdu riekstus kokos pie slēpņiem.