šņaukāt
šņaukāt 2. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | šņaukāju | šņaukājam | šņaukāju | šņaukājām | šņaukāšu | šņaukāsim |
| 2. pers. | šņaukā | šņaukājat | šņaukāji | šņaukājāt | šņaukāsi | šņaukāsiet, šņaukāsit |
| 3. pers. | šņaukā | šņaukāja | šņaukās | |||
Pavēles izteiksme: šņaukā (vsk. 2. pers.), šņaukājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: šņaukājot (tag.), šņaukāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: šņaukātu
Vajadzības izteiksme: jāšņaukā
2.intransitīvs Vairākkārt skali ieelpot, izelpot caur degunu (parasti, ja ir iesnas); šņaukāties2.
2.1.Izelpā vai ieelpā radīt raksturīgu troksni (par dzīvniekiem).
3.sarunvaloda, intransitīvs Raukt degunu, viebties, arī skaļi elpot (aiz dusmām, nepatikas, satraukuma u. tml.); šņaukāties3.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Violetas balss ietrīcējās, un varēja dzirdēt, ka viņa šņaukā degunu.
- Vīrieši skatīdamies šņaukāja degunu, dāmas neslēpdamās raudāja.
- — Vecais gaida isaplēties, kas no meža iztecēs: iztek ezis šņukstēdams, vāverīte šņaukādama!
- Viņa ieskatījās burtnīcā, kurā dēliņš, šņaukādams degunu un rīdams asaras, centīgi vilka burtus: “ Sacerējums”.
- Senās smakas neizvedās, liekas, visu vajadzētu pārmākt benzīna izgarojumiem — taču ne, šņaukā, šņaukā, rūpīgi ieodies un galu galā sajūti, ka vecpilsētas ielu krustojums ož pēc vecām asinīm un ir piebriedis ar ienaidu, žīdisku mīlestību un polisku dižmanību.