šļaksts
šļaksts vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | šļaksts | šļaksti |
| Ģen. | šļaksta | šļakstu |
| Dat. | šļakstam | šļakstiem |
| Akuz. | šļakstu | šļakstus |
| Lok. | šļakstā | šļakstos |
1.Īslaicīgs, samērā kluss troksnis, kas rodas, ja kas šķidrs tiek spēcīgi skarts vai kustībā atsitas pret ko.
2.Šļakata.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sieviete, atrodoties savā dzīvoklī, izdzirdējusi ļoti skaļus ūdens šļakstus.
- Apsedzamies ar dvieļiem, klausāmies viļņu šļakstos un pļāpājam par niekiem.
- un tad šļaksta cilvēkiem acīs briljantzaļo, met olas vai miltus.
- Ūdens šļaksti, koku šalkoņa, reti putnu saucieni un vīterošana.
- Ūdens ritmiskie šļaksti sitas gar baržu, kas apslāpēti čīkst un viegli šūpojas.