zvaniķis
zvaniķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | zvaniķis | zvaniķi |
| Ģen. | zvaniķa | zvaniķu |
| Dat. | zvaniķim | zvaniķiem |
| Akuz. | zvaniķi | zvaniķus |
| Lok. | zvaniķī | zvaniķos |
zvaniķe sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | zvaniķe | zvaniķes |
| Ģen. | zvaniķes | zvaniķu |
| Dat. | zvaniķei | zvaniķēm |
| Akuz. | zvaniķi | zvaniķes |
| Lok. | zvaniķē | zvaniķēs |
Kalpotājs (baznīcā, kapsētā), kura pienākums ir zvanīt baznīcas vai kapsētas zvanus.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ja mainījās gads, tad tika mainīts arī Lielais Zvaniķis.
- Viņas vecaistēvs bijis zvaniķis, kas iemācījis daudz. «
- – Dāvis bija iejuties zvaniķa lomā un pēc trijām reizēm nemaz negrasījās pārtraukt.
- Plānots, ka baznīcas tornī tie tiks uzsādīti šovasar un notiks arī zvaniķu apmācība.
- Skaņu brāzmām trīcinot gaisu, arī citu baznīcu zvaniķi nenoturas un sāk zvanīt līdzi.