zemīte
Lietojuma biežums :
zemīte sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārds; deminutīvs
LocīšanaLocīšana
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | zemīte | zemītes |
Ģen. | zemītes | zemīšu |
Dat. | zemītei | zemītēm |
Akuz. | zemīti | zemītes |
Lok. | zemītē | zemītēs |
Dem. → zeme.
Avoti: LV93
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Daudzi saka, ka tā zemīte velk mūs klāt.
- Jūs jau redzat, cik tā zemīte te ir.
- Un pats mēris viņai ne tik daudz iedvesa šausmas, cik nāvīgas dusmas: viņa niknojās gan laudanuma dēļ, gan tāpēc, ka pavisam bija izjukuši pasta sakari, un tādējādi viņai bija laupītas vienīgās atlikušās dzīves baudas, nemaz nerunājot par to, ka mēris jau pašā sākumā aizrāva nāvē nabaga Teresēli Bartaševičūti, lai viņai viegla zemīte vai, kā pareizāk būtu jāsaka, dzidrs ūdentiņš, jo, kad uznāca sērga, klarises vienas no pirmajām nolēma Viļņu pamest, izmantodamas savas tiesības šādos gadījumos klauzūru pārtraukt, un, steidzīgi paslēpušas vērtīgākās mantas, līdzņemšanai sakravājušas galvenās relikvijas un aiznaglojušas un aizzīmogojušas klosteri, viņas gribēja doties projām pa upi – ar laivām, pa Viliju, uz vienu no viņu žēlsirdīgo atbalstītāju Sapiegu muižām, un padomā tik, cik skumji, viens no pirmajiem soļiem, ko māsa Temperancija beidzot, pēc četrdesmit trīs gadu klauzūras atkal spēra pasaulē, kļuva arī par viņas pēdējo soli, jo, celdama kāju uz laivas malas, viņa liktenīgi paslīdēja un gauži nepiedienīgi sāņus izplestām kājām no piestātnes ieplunkšķēja ūdenī, kura dzelmēs viņu acumirkli nogremdēja milzīgais augums, un viss tikai tāpēc, ka, pārlieka tukluma dēļ vairs nespēdama pieliekties, viņa bija pārstājusi saitēt kurpes un noslinkoja to izdarīt pat šai rītā pirms tālā ceļa, un apstulbušās māsas nepaguva ne attapties, kad uz piestātnes dēļiem no Temperancijas bija atlikusi vien piemīta, notrūkusi ādas aukliņa.
- Ak, un tepat vien jau esam nokļuvuši, blakus Daugaviņai, likteņupei, kaut dīvaini, kā, no Cēsu apkaimes kātojot, dienas laikā var līdz Daugavai aizkātot, bet maza jau Latvijas zemīte, maza, rokām apkampjama, no auss ausī sadzirdama, no mutes mutē nozākājama, tici vai netici, bet Zoltans Latvietis zvērēdams zvēr, ka tepat aiz sētmales nātrēm, krūmājiem, dižozoliem šķīrējupe Daugaviņa paslēpusies, tecēdama tek uz priekšu, uz Rīgu vien, un kā lai netic, ja vieglāk noticēt, ja vieglāk ieraut ļergas malku nekā lauzties cauri nātrēm, krūmājiem un dižozoliem, ak, un kad jau otrs malks un trešais, kam gan Daugaviņa, robežupe, prātā palikusi — ja nu vien kopš bērna kājas kāds sapņojis slīkonī vērsties, ak, bet cita tuvāka ceļa neesot, kā vien upei pāri ar laivu kulties, ja negribot atpakaļ iet, bet atpakaļceļš vienīgi šermuļus uzdzen, bet atpakaļceļš nekad nav bijis mūsu ceļš, kā zināms visiem, kas mūs pazīst...
- To izceļ arī Latvijas nosaukšana: „ Tā Latvijas zemīte pašiem ir jātur kārtībā.