zīžļāt
zīžļāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | zīžļāju | zīžļājam | zīžļāju | zīžļājām | zīžļāšu | zīžļāsim |
| 2. pers. | zīžļā | zīžļājat | zīžļāji | zīžļājāt | zīžļāsi | zīžļāsiet, zīžļāsit |
| 3. pers. | zīžļā | zīžļāja | zīžļās | |||
Pavēles izteiksme: zīžļā (vsk. 2. pers.), zīžļājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: zīžļājot (tag.), zīžļāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: zīžļātu
Vajadzības izteiksme: jāzīžļā
1.Vairākkārt, arī lēni, viegli ar pārtraukumiem zīst; arī sūkāt (ko).
1.1.intransitīvs
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš uz brīdi izgāja ārā, izvilka no sniega cilvēka miesas gabaliņu un sāka to mīlīgi zīžļāt.
- Vecākajam sunim sākumā nepatīk, ka viņam rāpjas virsū, laiza un zīžļā, apošņā, buknī un sūkā viņa krūtsgalu.
- Izturējis Maurīcija pompa funebris un atgriezies namā pie savām grāmatām, Jons Motiejus atkorķēja spāņu vīna pudeli, ko glabāja turpat, grāmatu skapī, pielēja nelielu kausiņu un, zīžļādams vīnā pamērcētu cietu ingvera cepumu, izcēla no atvilktnes nelielo, veco Norvaišu ģimenes silvu ar zelta iespiedumu rotātiem ādas vākiem, un, pats īsti nesaprazdams kāpēc, juta pienākumu aiz datuma Die 7 Julij 1659 Anno ierakstīt vienu vienīgu prātā iešāvušos teikumu: Scientia dat refero,fides dat vires perfero lemma.
- Viņš gulšņāja uz siena un segām kamanu aizmugurē un zīžļāja sakaltušu smilgu.
- Bērns atkal zīžļāja pirkstu.