vārpucis
vārpucis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | vārpucis | vārpuči |
| Ģen. | vārpuča | vārpuču |
| Dat. | vārpucim | vārpučiem |
| Akuz. | vārpuci | vārpučus |
| Lok. | vārpucī | vārpučos |
1.Vēja savīti labības, linu u. tml. augu stiebri.
2.Skarbā sūrene ("Polygonum scabrum").
3.Apļveidā savijušos matu vai dzīvnieka spalvu laukums, piemēram, uz dzīvnieka galvas, pieres vai muguras.
Avoti: MiV, Aug2