virulis3
virulis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | virulis | viruļi |
| Ģen. | viruļa | viruļu |
| Dat. | virulim | viruļiem |
| Akuz. | viruli | viruļus |
| Lok. | virulī | viruļos |
1.Kausējums; kaut kas ciets.
2.Sacietējušu sveķu gabals uz koka.
3.Sacietējis izkausēta metāla gabals (piemēram, laimes lejot).
Avoti: LLVV, TlV, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sarunā ar izklaides portālu Mango Zagorska stāsta, ka ir iejukusi darbu virulī, bet viņas dzīvesbiedrs Rolands ir saprotošs vīrs, kurš nepārmet sievai viņas aizņemtību.
- Latviešu ģeogrāfiskajā nomenklatūrā vērojama pirmā un trešā nozīme – atvaru nosaukumos jūtama darbības semantika ( dziemulis, grīzulis, mutulis, virpulis, virulis), mežu un paaugstinājumu apelatīvos – pamazinājuma nozīme ( bingulis, cimbulis, grubulis, grundulis).
- Visbiežāk gan toponīmijā, gan ģeogrāfiskajā nomenklatūrā sastopami dažādi atvaru nosaukumi, kuri, izņemot metaforiskos nosaukumus elle, ellīte, ir deverbāli atvasinājumi ( no tiem lielākā daļa saistāmi ar darbības vārdiem virt ‘vārīties’, vērpt, griezt): antuors, antvars, antors, atvars, dziemulis, grīzeknis, grīzulis, mutulis, vārpata, vārpats, vē ¶rpata, vērpeta, vērpete, vērpis, vē ¶rputs, versme, virpata, virags, virpalis, virpata, virpals, virpats, virpulis, vieksta, vieksts, virtenis, virulis.
- Vircēlis ( arī Viceļa ezers, Vircelis, Virdēlis, Viruļa ezers) ir subglaciāls caurteces ezers Valkas novada Ērģemes pagasta dienvidos, 2 kilometri uz dienvidrietumiem no Turnas.
- tādējādi viņš bij nodalīts no garāmplūstošā ļaužu viruļa , no sērīgi mirkstošajiem , sarkanajiem vākiem , kuros iesieti žurnāliņi , ko pārdod , lūk , tajā krustojumā