viļināt1
viļināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | viļinu | viļinām | viļināju | viļinājām | viļināšu | viļināsim |
| 2. pers. | viļini | viļināt | viļināji | viļinājāt | viļināsi | viļināsiet, viļināsit |
| 3. pers. | viļina | viļināja | viļinās | |||
Pavēles izteiksme: viļini (vsk. 2. pers.), viļiniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: viļinot (tag.), viļināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: viļinātu
Vajadzības izteiksme: jāviļina
Viegli viļāt.
Avoti: LV87
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš redzēja, kā skolotāja, viļinot maizi pa sirdsdārgo zīmējumu, izdzēš cītīgi izzīmēto Zeva bārdu, jau izknibinātās matu cirtas un ieēnotās acis.
- Tu nespēji viļināt viņu, nespēji turēt .
- Un manu dvēsli laukā viļina,
- Kaunēdamās, viļinātas, -
- Tik skaidru mani dara ar varu, ar mīļajām ainām viļinādama, ar sāpēm atraudama no siltas zemes.