vecēt1
vecēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; lieto: paretiLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | vecēju | vecējam | vecēju | vecējām | vecēšu | vecēsim |
| 2. pers. | vecē | vecējat | vecēji | vecējāt | vecēsi | vecēsiet, vecēsit |
| 3. pers. | vecē | vecēja | vecēs | |||
Pavēles izteiksme: vecē (vsk. 2. pers.), vecējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: vecējot (tag.), vecēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: vecētu
Vajadzības izteiksme: jāvecē
Kļūt vecam vai vecākam, arī kļūt vecam, nelietojamam; vecot.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vītauts Vargalis bija vecējošs milzis, kurš konsekventi iznīcina savu paša pasauli.
- – Valis atkal sāka strauji vecēt, viņam tad mainās balss un acu krāsa.
- Bet ar savu iekšieni — savu sirdi un dvēseli viņš ir nobriedis un vecējošs bērns.
- Vaigu sarkanums seju padarījis mākslotu un nedabisku, Konrāds šķita kā vecējošs bērns — sarkanie vaigi viesa domu, ka šajās miesās mīt zēns, un tas bija nepatīkami.
- Tiem deva goda lentes, dzīvokļus, tiem bija īpaši veikali, īpaši labumi, tos veda uz skolām, kur arvien vecējošākie bijušie kareivji lepojās par uzvaru karā ar fašismu.