varot
Lietojuma biežums :
varot apvidvārds
Spīdēt kā varš.
Avoti: EH
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Iela apdullina cilvēku, cilvēks iziedams apdullina ielu, apgāzdams uz viņas toveriem auksti-ledaino – ugunīgi varojošo mākslas jaunradīšanas aktu.”
- Zinu puisi, kurš piedzīvoja kā varoja visus ieņemtajos afgāņu ciemos, kuru pašu savējie gandrīz nošāva par to, ka atļāva aiz mājas stūra aizlavīties un aizbēgt trīsgadīgai meitenītei.
- Krievi zviedru nopostītajos Biržos ieradās kā sabiedrotie – it kā palīdzēt vietējai armijai uzturēt kārtību un nodrošināt mieru šajā svarīgajā pierobežas punktā, taču patiesībā viņi te saimniekoja jau vairāk nekā pusgadu, sākumā nodarot ne mazāk posta par ienaidniekiem un sirošanā pa apkaimi neatpalikdami no zviedriem; sākumā viņi dedzināja, laupīja, slaktēja zemniekus un varoja vietējās sievietes, itin kā apņēmušies tās visas pārpist pēc zili dzeltenās armijas, kas te bija gājusi pāri pirms gada, un nodrošināt mieru, pēc iespējas plašāk izsējot savu sēklu.
- Nomācoša un šķebīga pirmā reize viņas piesmakušajā klēpī, netīrības un smirdoņas pēdas uz visiem nākotnes palagiem, lai arī cik balti tie būtu, – tāda bija viņas atriebība visam vīriešu dzimumam, visiem tiem mundrajiem zēniem, no kuriem agrāk vai vēlāk izaug tādi priesterīši kā tie, kas sākumā viņu saldiem vārdiem pavedināja, bet pēc tam no kanceles farizejiski gānīja, tādi paši tirgoņi kā tie, kas viņas jaunību nošķina, bet pēc tam izdzina viņu uz ielas, piegulētāji, kas viņu sita un saukāja par zagleni, zviedri, kas viņu varoja cits pēc cita, smirdīgie zemnieki, kas viņu knaibīja un smagi gārdza, un tādi kā stārasts Tarvīds, kurš iedomājies, ka ir ietaupījis pāris sūda grašu uz sava dēla rēķina. "
- Jo visa Viļņa atkal bija vienās sastatnēs, jo nesen tā atkal dega, un dega visai stipri, tiesa gan, šoreiz ne tik briesmīgi kā kazaku uzbrukuma laikā pirms piecdesmit diviem gadiem, šoreiz – nevis septiņpadsmit dienu, bet tikai nepilnu diennakti, taču arī zviedri jau nebija diez cik labāki, lai gan jāatzīst, ka pēc viņiem asiņu upes pa ielām netecēja, un arī slepkavoja viņi nevis visus pēc kārtas, bet upurus daudzmaz izmeklēdamies, un varoja tikai izskatīgākās sievietes un meitenes, kas pilsētas ielās neapdomīgi pagadījās tiem ceļā, bet vismaz mūķenes klosteros šoreiz neaizskāra, bet, ja kādā svētgleznā tomēr trāpīja no musketes, tad tas droši vien notika netīšām, kā tas atgadījās Aso vārtu Visusvētākās Jaunavas svētbildei, ko sašāva uzbrukumā pilsētas pievārtēm, un zviedri vismaz tīšuprāt altārus baznīcās nededzināja, kristāmtraukos nedirsa un svētītajā ūdenī nemīza kā viņureiz kazaki, un, ja kazaki pirms piecdesmit gadiem gāja pāri pilsētai kā asiņu izslāpuši traki zvēri, tad zviedri Viļņu nopostīja drīzāk kā kukaiņi; kā siseņi, kuru bars, pāri pārskrienot, visu aiz sevis atstāj izretinātu, izrītu, noplicinātu, kara kontribūciju novārdzinātu, un paliek tikai nokaltuši atmiņu un sirdsapziņas pārmetumu stublāji, atgādinot, ka kārtējo reizi nav prasts aizstāvēties.