vīkšt
vīkšt 1. konjugācijas darbības vārds; apvidvārds, transitīvsLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | vīkšu | vīkšam | vīkšu | vīkšām | vīkšīšu | vīkšīsim |
| 2. pers. | vīkš | vīkšat | vīkši | vīkšāt | vīkšīsi | vīkšīsiet, vīkšīsit |
| 3. pers. | vīkš | vīkša | vīkšīs | |||
Pavēles izteiksme: vīkš (vsk. 2. pers.), vīkšiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: vīkšot (tag.), vīkšīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: vīkštu
Vajadzības izteiksme: jāvīkš
1.Gatavot (norisi, darbību u. tml.); arī gādāt (ko); vīkšķīt2.
1.1.Gatavot, post (kādu) (piemēram, ceļam, darbam).
Avoti: LLVV, EH
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pats sāka, pats vīkša dančus un trokšņus, pats ballīti slēdza.
- Kādā logā pēkšņi iedegas spilgta gaisma, kādas sievietes siluets rosās, virtuvē brokastis vīkšot, noklaudz kādas durvis un klusi, bez skaņas pa nokalni noslīd maza automašīna.
- Nomazgāti un saģērbti labākajās drēbēs, dvīņi kādu laiku klaiņāja pa lauku, vērojot, kā, skumjos godus vīkšdami, mājinieki šaudās šurpu turpu, un izbaudot to īpašo iecietību, kādu maziem bērniem parasti mēdz izrādīt bēru dienā.
- Raudi un gaudo, vaimanā un danco pēc aizgājēja, bet pa dienu tak' ir jāpaliek pie skaidra prāta, jāvīkš bēres, jāskrien kā sasvilušam, jāmeklē izvadītājs, zārks, jākauj cūka mielastam un kas tik vēl ne — lai izsistu palicējus no sērošanas stinguma.
- Es jau iedomāju sazin ko, aizdedzu sveci, man tādas bailes, bet nē — pēkšņi ierūcas, metas otrādi un no ķešas izsprūk papīru vīkšis, — Made apstājas, pagriežas vēl reizi pret viesnīcas namu, nopūšas, un tad viņi iet tālāk, — tāds ritulis labas pagales resnumā.