vēmiens
vēmiens vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | vēmiens | vēmieni |
| Ģen. | vēmiena | vēmienu |
| Dat. | vēmienam | vēmieniem |
| Akuz. | vēmienu | vēmienus |
| Lok. | vēmienā | vēmienos |
1.Fizioloģisks stāvoklis, kad ir nepatvaļīga vēlēšanās vemt.
2.žargonisms Liela nepatika.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Un vēmiens kādā no uzkopto telpu kaktiem būtu tā mazākā bēda.
- Viņam nāca vēmiens no smakas, kādu biji pārnesis līdzi.
- — Kad atceros to mērkaķi, vēl tagad rauj vēmienu.
- Laurai velk uz vēmienu, par to nemaz nedrīkst domāt.
- Viņa noliecās pār kapara bļodu, tomēr vēmiens nenāca.