uzviļņot
uzviļņot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzviļņoju | uzviļņojam | uzviļņoju | uzviļņojām | uzviļņošu | uzviļņosim |
| 2. pers. | uzviļņo | uzviļņojat | uzviļņoji | uzviļņojāt | uzviļņosi | uzviļņosiet, uzviļņosit |
| 3. pers. | uzviļņo | uzviļņoja | uzviļņos | |||
Pavēles izteiksme: uzviļņo (vsk. 2. pers.), uzviļņojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzviļņojot (tag.), uzviļņošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzviļņotu
Vajadzības izteiksme: jāuzviļņo
1.Iesākt viļņot; īsu brīdi, parasti spēcīgi, viļņot.
1.1.pārnestā nozīmē Spēji izraisīties (par psihisku stāvokli); īsu brīdi, parasti spēcīgi, izpausties.
1.2.pārnestā nozīmē Pēkšņi rasties, izveidoties (apziņā, atmiņā) – parasti par domām.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņā uzviļņojušas bērna atmiņas, viņā savijušies divi dzīvi ietvērušie kari.
- Lai Tinci uzviļņotu, mans pūtiens bija par vāju.
- It kā par atbildi uz manu jautājumu no suņa uzviļņoja nepatīkama sēra smaka.
- – Rodžera tētī uzviļņo jau gandrīz aizmirstās rīta dusmas.
- Sagaidot stāstu autorus, uzviļņoja tik daudz emociju, kādas iespējamas varbūt reizi mūžā.