uztrīt
uztrīt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uztrinu | uztrinam | uztrinu | uztrinām | uztrīšu | uztrīsim |
| 2. pers. | uztrin | uztrinat | uztrini | uztrināt | uztrīsi | uztrīsiet, uztrīsit |
| 3. pers. | uztrin | uztrina | uztrīs | |||
Pavēles izteiksme: uztrin (vsk. 2. pers.), uztriniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uztrinot (tag.), uztrīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uztrītu
Vajadzības izteiksme: jāuztrin
Asinot panākt, ka (darbarīks, kam ir asmens) iegūst vēlamo asumu; uzasināt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Es dzirdu, kā Maikls vannojas, es uztrinu Mārgaritas nažus.
- Palūk, skolotājs jau kādus pāris mēnešus nav vīžojis mani uztrīt.
- Visupirms kārtīgi uztrina garo maizes nazi, kas stāvēja ķēķī uz plaukta.
- Taču indes uztrītie prāti drīz vien atskārš nicinājumu, un atskan dzēlīgi smiekli.
- Uzbudināmas būtnes, izaicinošas un asas kā uztrītas.