uzriņķot
uzriņķot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
Locīšana
1.Riņķojot uzvirzīties augšā (kur, līdz kurienei u. tml.); riņķojot uzvirzīties uz kādas vietas.
1.1.pārnestā nozīmē Uzvirpuļot (par viesuli, arī sniegu, lapām u. tml.).
Avoti: LLVV