uzrēkt
uzrēkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzrēcu | uzrēcam | uzrēcu | uzrēcām | uzrēkšu | uzrēksim |
| 2. pers. | uzrēc | uzrēcat | uzrēci | uzrēcāt | uzrēksi | uzrēksiet, uzrēksit |
| 3. pers. | uzrēc | uzrēca | uzrēks | |||
Pavēles izteiksme: uzrēc (vsk. 2. pers.), uzrēciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzrēcot (tag.), uzrēkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzrēktu
Vajadzības izteiksme: jāuzrēc
1.Vēršoties (pret cilvēku vai dzīvnieku), īsu brīdi rēkt (piemēram, par lauvu); neilgu laiku, arī reizēm rēkt (piemēram, par lauvu).
1.1.sarunvaloda, pārnestā nozīmē Skaļi, skarbi uzkliegt (parasti dusmās).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — uzrēc mācītājs, un es teciņiem laižos pie viņa.
- - Puspīrāgs nikni uzrēca komandai.
- viņam uzrēca barons.
- – uzrēca vīrs.
- Tad es – viegli ieķērusi, kā jau no kroga nākot, – ar visām četrām ielēcu tajā žogā un uzrēcu.