uzmīt1
uzmīt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzminu | uzminam | uzminu | uzminām | uzmīšu | uzmīsim |
| 2. pers. | uzmin | uzminat | uzmini | uzmināt | uzmīsi | uzmīsiet, uzmīsit |
| 3. pers. | uzmin | uzmina | uzmīs | |||
Pavēles izteiksme: uzmin (vsk. 2. pers.), uzminiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzminot (tag.), uzmīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzmītu
Vajadzības izteiksme: jāuzmin
1.Minot, liekot soli, uzlikt kāju, parasti nejauši, arī negribēti, virsū (cilvēkam vai dzīvniekam, tā ķermeņa daļai, arī priekšmetam).
1.1.Minot, liekot soli, nejauši, arī negribēti uzlikt kāju virsū (kam asam, raupjam u. tml.), tā, parasti sāpīgi, skarot, ievainojot (kāju, pēdu).
2.Uzlikt kāju vai kājas virsū (piemēram, pedālim, paminai, arī lāpstai), iekustināt (to), lai iedarbinātu kādu ierīci, iekārtu u. tml.
Stabili vārdu savienojumiUzmīt uz varžacīm; mīt uz varžacīm; uzkāpt uz varžacīm; kāpt uz varžacīm.
- Uzmīt uz varžacīm; mīt uz varžacīm; uzkāpt uz varžacīm; kāpt uz varžacīm sarunvaloda, idioma — teikt kādam ko ļoti nepatīkamu, bet patiesu; sāpīgi aizskart kādu
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas ir līdzīgi kā uzmīt uz paātrinātāja, lai izkustinātu auto.
- Ja gadās kādam uzmīt uz kājas, vainīgajam jāatvainojas un jāpaspiež roka.
- Jau kāzu dienā viņa tīšām uzminusi dzīvesdraugam uz kurpes ar savu papēdi.
- – Cik tur trūka, ka man uzmītu uz kājas mazā pirkstiņa!
- Kaut Artis Robežnieks partnerei tikko uzminis uz kājas…