uzmīt1
uzmīt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzminu | uzminam | uzminu | uzminām | uzmīšu | uzmīsim |
| 2. pers. | uzmin | uzminat | uzmini | uzmināt | uzmīsi | uzmīsiet, uzmīsit |
| 3. pers. | uzmin | uzmina | uzmīs | |||
Pavēles izteiksme: uzmin (vsk. 2. pers.), uzminiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzminot (tag.), uzmīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzmītu
Vajadzības izteiksme: jāuzmin
1.Minot, liekot soli, uzlikt kāju, parasti nejauši, arī negribēti, virsū (cilvēkam vai dzīvniekam, tā ķermeņa daļai, arī priekšmetam).
1.1.Minot, liekot soli, nejauši, arī negribēti uzlikt kāju virsū (kam asam, raupjam u. tml.), tā, parasti sāpīgi, skarot, ievainojot (kāju, pēdu).
2.Uzlikt kāju vai kājas virsū (piemēram, pedālim, paminai, arī lāpstai), iekustināt (to), lai iedarbinātu kādu ierīci, iekārtu u. tml.
Stabili vārdu savienojumiUzmīt (arī uzkāpt) uz varžacīm.
- Uzmīt (arī uzkāpt) uz varžacīm sarunvaloda, idioma — sāpīgi aizskart, apvainot (kādu); pateikt nepatīkamu patiesību (kādam)
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas ir līdzīgi kā uzmīt uz paātrinātāja, lai izkustinātu auto.
- Ja gadās kādam uzmīt uz kājas, vainīgajam jāatvainojas un jāpaspiež roka.
- Jau kāzu dienā viņa tīšām uzminusi dzīvesdraugam uz kurpes ar savu papēdi.
- – Cik tur trūka, ka man uzmītu uz kājas mazā pirkstiņa!
- Kaut Artis Robežnieks partnerei tikko uzminis uz kājas…