uzlīņāt
uzlīņāt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzlīņāju | uzlīņājam | uzlīņāju | uzlīņājām | uzlīņāšu | uzlīņāsim |
| 2. pers. | uzlīņā | uzlīņājat | uzlīņāji | uzlīņājāt | uzlīņāsi | uzlīņāsiet, uzlīņāsit |
| 3. pers. | uzlīņā | uzlīņāja | uzlīņās | |||
Pavēles izteiksme: uzlīņā (vsk. 2. pers.), uzlīņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzlīņājot (tag.), uzlīņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzlīņātu
Vajadzības izteiksme: jāuzlīņā
Neilgu laiku, arī reizēm līņāt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kad pēc kāda laika viņš ieradās, debesis jau bija savilkušās mākoņiem un laiku pa laikam uzlīņāja.
- Vēlāk vēl dažas reizes nedaudz uzlīņāja, Konstatēju, ka man patīk lietus pie šādas gaisa temperatūras.
- Tīri pieklājīga, bet dzestra rudens diena, ar sauli un mākoņiem, no kuriem dažviet arī uzlīņāja.
- Uz muzikālajām strūklakām neaizejam, jo laiks palicis vēss un secēlies nepatīkams vējš, kā arī ik pa laikam uzlīņā.
- Man arī šoreiz palaimējās: kaut kas nedaudz uzlīņāja jau naktī uz 23.10, bet tāda migliņa, kas peļķes neveidoja.